Lai arī visu dzīvi esmu centusies dzīvot zaļi (mantojums no vecākiem), par eko pārtikas produktu patēriņu sāku aizdomāties pavisam nejauši un pateicoties... psihoterapijai. Jau pāris gadus ārstējos no depresijas ar kognitīvi biheviorālās terapijas palīdzību, un jau pašā terapijas sākumā ārste man lūdza eksperimentēt ar pārtikas produktiem, jo nav noslēpums, ka mūsu pašsajūtu bieži vien ietekmē tas, ko mēs ēdam (produktu panesība atkarīga katram individuāli). Bet es jau nebūšu es, ja visā paļaušos tikai uz viena cilvēka idejām. Sāku meklēt tam apstiprinājumu literatūrā un arvien biežāk saskāros ar apgalvojumu: ekoloģiski sertificēti pārtikas produkti, kuros nav pesticīdu, hormonu, antibiotiku u.c. ķīmijas, daudz labāk tiek patērēti organismā un neizraisa neskaitāmus blakusefektus, to skaitā ietekmi uz hormonu līdzsvaru. Turklāt, izmantojot ekoproduktus, īpaši tos, kas audzēti “tuvu mājām”, mēs atstājam daudz mazāku ietekmi uz vidi un tās bioloģisko daudzveidību. Man to tikai vajadzēja! Tā kā ekoķīmiju jau izmantoju tik ilgi, cik tā pieejama LV (lai neizraisītu bērniem alerģijas), pārslēgties uz eko-ēšanu “galvā” nebija grūti. Sāku ar dārzeņiem un augļiem, tiem pievienojās gaļa un graudu produkti. Tagad jau ir tiktāl, ka pat cukurs, sāls un garšvielas manā virtuvē ir ekosertificēti. Grūtākais bija pats sākums – izrevidēt māju un atrast vietas, kur eko produkciju iegādāties. Tagad tā jau ir mana ikdiena un nepatērē ne vairāk laika, ne pat īpaši naudas salīdzinājumā ar manu agrāko ēšanas veidu.