Trīs tūkstoši bioloģiski audzētu vistu, un tas ir tikai sākums. Jaunā zemnieku saimniecība Karotītes sevi tirgū pieteikusi kā Baltijā lielāko putnu fermu, kas strādā bioloģiski.

Jaunā zemnieku saimniecība "Karotītes", kas bioloģiski audzētos broilerus gaļu tirgū sāka realizēt tikai pirms gada, ir īpaša ne tikai ar vērienu, bet arī ar to, ka tai ir pašai savs māšu ganāmpulks. Sargājams un lolojams. Lielākoties saimniecības Latvijā un Baltijā vistkopībā izmanto konvencionāli audzētus cāļus – normatīvi to atļauj arī bioloģiskajām saimniecībām, jo bioloģisku cālīšu piedāvājuma tirgū vienkārši nav. «Tā darīt mēs gluži negribējām,» atzīst Karotīšu saimnieks Ričards Kalnciems, kurš saimniecību vada kopā ar sievu Lieni. Viņš sagaida pie sakoptas lauku sētas Tukuma novadā, Irlavas pagasta Sātos. Taču ferma atrodas nedaudz tālāk, un uz to ved Latvijas ainavas ikona – baltais grants ceļš. Sešdesmitajos gados būvētā cūku ferma, tikusi Kalnciemu ģimenes rokās, ievērojami pārvērtusies gan vizuāli, gan saturiski.

Skriet, ēst un dzert

Karotītes atšķiras ar pašu izveidoto vistu audzēšanas ciklu – katrs posms ir pārdomāts, un procesi fermā rotē bez aizķeršanās. «Šādas pieredzes pasaulē nav, viss ir izdomāts no zila gaisa!» saka Ričards.

Kalnciemi atrada Francijas vistu selekcijas kompāniju Hubbard, kas piedāvā lēnaudzīgus broilerus. Atšķirībā no mūsu zemes Francijā un citās Rietumeiropas valstīs paralēli «tūlīt un tagad» broileriem ir attīstījusies lēnaudzīgo vistu audzēšanas kultūra. Tā Karotītes pirms pusotra gada iegādājās lēnaudzīgo habarda māšu ganāmpulku. «Māšu ganāmpulks dēj apaugļotas vistu olas, ko mēs iegūstam šeit,» Ričards rāda uz lentu, pa kuru olas saripo no vistu mītnes. Māšu ganāmpulks, kurā gan vairāk izceļas brūnie un formīgie gaiļi, «ražo olas», kuras tālāk tiek nogādātas inkubēšanas skapjos. Tur dzīvības pilnās olas pavada 21 dienu, līdz kādā brīdī čaumala plīst. Parasti cālīši izšķiļas inkubēšanas agregātos, taču Kalnciemiem šķita, ka draudzīgāk būtu cāļus pamēģināt izšķildināt telpā, kur uzreiz pēc dienas gaismas ieraudzīšanas viņi var skriet, ēst un dzert. Paliekot aparāta šaurībā, viņiem būtu jāgaida vēl kāda diena, kamēr čaumalu vākus uzlauzīs visi sugas brāļi. Tādējādi Karotītes tiek pie saviem – bioloģiski sertificētajiem – cāļiem. Lai šī sistēma veiksmīgi darbotos, māšu ganāmpulks reizi gadā jāatjauno, atkal iepērkoties Francijā. Ričards stāsta, ka pasaulē ir tikai dažas kompānijas, kas nodarbojas ar māšu ganāmpulkiem. Šīs premium klases vistas tiek  selekcionētas sarežģītā selekcijas darbā, tādējādi tas ir vistkopības high-tech līmenis, spriež Ričards. Baltijā ir tikai divi māšu ganāmpulki – Karotītēm un Putnu fabrikai Ķekava.

Ričards paver kādas durvis, un tur viļņojas bāli dzeltena jūra – paliek daži ziņkārīgie vai apjukušie, bet pārējie piecas dienas veco cālīšu simti, viesu iztraucēti, kā sarunājuši pāršalc uz tālāko plašās telpas galu. Telpā arī pašlaik ir ļoti, ļoti silti, bet šķilšanās brīdī tā tiek sasildīta līdz pat 36 grādiem. Tādējādi visa cālīšu telpa darbojas kā milzu inkubators. «Apkures izmaksas ir lielas, toties cālīšiem forši,» saka Ričards. Bioloģiskie cālīši dzīves sākumā ēd AS Dobele ražoto bioloģisko barību, savukārt no divdesmitās dienas jaunās vistas mielojas ar tepat saimniecībā gatavotu barību – uz vietas maltus un placinātus graudus. Karotītēs audzē kviešus, auzas, zirņus un pupas. Saimniecība vēlas iegādāties augstvērtīgo soju, taču pagaidām Latvijā nav izdevies atrast biosojas audzētājus.

Trīs reizes lēnāk

Karotīšu vistas aug aptuveni trīs reizes ilgāk, nekā putni konvencionālās audzētavās. Lēnaudzīgā vistas šeit kautsvaru (1,6-2,2 kilogramus) sasniedz 81 dienā. Taču reāli vistas līdz kaušanai saimniecībā pavada pat līdz simt dienām, lai Kalnciemi varētu nodrošināt nepārtrauktu ciklu un veikala plaukts kādā dienā nepaliktu tukšs. Lai nodrošinātu labus dzīves apstākļus un iemītniecēm patīkamus pakaišus, vistām ir veselas trīs dzīvojamās istabas – katram vecumam ir piemērotākie apstākļi. Cālīšiem vairāk nepieciešams siltums, pēc 25 dienām viņi pārceļas uz blakus telpu, kur dzīvo līdz 45. dienai, līdz pa speciālām lūkām vistas nolaižas uz lejasstāvu, kur tām ir iespēja baudīt visus tos labumus, ko piedāvā dzīve ārpus fermas ēkas. Šajā vecumā jaunie putni jūtas drošāk un sāk interesēties par apkārtnes izpēti. Vistu ganībām, konsultējoties ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes speciālistiem, iesētas īpašs zāļu maisījums divu hektāru platībā, taču vistas drošāk jūtas kūts tuvumā.

Vienkāršākais veids būtu iegādāties cāļus no lielajiem vistu kombinātiem pašu mājās vai Lietuvā, izaudzēt un atdot kādai kautuvei. Taču šis modelis absolūti neuzrunāja. Ričards apbraukāja vairākas vistu fermas Eiropā, kur secināja, ka vieni audzē broilerus, citi – gatavo barību, kaušana ir vēl kāda cita pārziņā. Kalnciemi visas funkcijas salika vienā saimniecībā, nodrošinot pilnu audzēšanas ciklu. Ričards cer, ka, sekojot Karotīšu piemēram, izveidosies līdzīgas saimniecības, lai varētu kooperēties, piemēram, ar līdzvērtīgas kvalitātes gaļu startējot eksportā. Arī tepat pašu mājās bioloģiskie broileri tirgū jāmeklē kā ar uguni, turklāt citi broilerus izaudzē no konvencionālajiem cāļiem.

Sports, sveces un vistas

Dzīvojot Rīgas centrā, Kalnciemu ģimene saskārās ar kvalitatīvas vistas gaļas trūkumu – tirgū tādas  gaļas, kas atbilstu jaunās ģimenes prasībām, faktiski nebija. Ričardu un Lieni nelika mierā doma, ka paši varētu dzīvot laukos un «kaut ko mazbišķiņ padarīt.» Viņi sāka lūkot pēc īpašuma provincē, un Karotītes rokās ieskrēja pašas –  paspēja apskatīt tikai vienu īpašumu, ko uzreiz arī iegādājās. «To, ar ko nodarbosimies laukos, noskaidrojām ar dedukcijas metodi. Zinājām, ka gribam audzēt bioloģiski un zinājām, ka gribam audzēt gaļu,» atceras Ričards. Ģimenes aprūpē nonāca 14 hektāri zemes, līdz ar to Kalnciemi  apsvēra tikai divus variantus – audzēt vistas vai trušus. Tā kā tolaik trušus nebija iespējams bioloģiski sertificēt, sākās eksperimenti ar vistām. Vispirms ar entuziasmu ķērās klāt senajām šķirnēm, bet ātri nāca sapratne, ka pašu spēkiem māšu ganāmpulku izveidot būs grūti, sevišķi tāpēc, ka pieredzes šajā jomā nebija vispār. Ļoti iespējams, ka tas bija pat labi, jo ļāva sapņiem lidot augstāk, bez robežām, ko rada zināšanas par to, ko var un ko nevar. Ričards iepriekš bija saistīts ar autosportu un ūdensmotosportu, savukārt Liene darbojās sveču biznesā – ģimenes uzņēmumā Munio Candela. Ķeroties klāt lielajam nezināmajam – vistu biznesam – Kalnciemi vispirms sāka ar permakultūras klasiku – tā saucamo vistu traktoru. Tā ir vistu mājiņa uz riteņiem, kuru, katru dienu pārvietojot, vistas atkal tiek pie svaigas zāles. Nākamais līmenis bija neliela pašu būvēta kūts pakalnā. No tā skats pavēries uz pamestu fermu un acumirklī Ričardam smadzenēs bija izstrādāts nākamais solis – veco pamesto padomju saimniecības cūku fermu pārvērst modernā vistu kūtī. Ēku Kalnciemi ilglaicīgā nomā ieguvuši no kaimiņiem. Tā kā līdzekļi neatļāva uzbūvēt atsevišķu māšu ganāmpulka novietni un atsevišķu kautuvi, visas  saimniecības funkcijas nācās gudri apvienot zem viena jumta. Dinamiskos sapņus īstenot palīdzēja gan Altum, gan Eiropas Savienības finansējums.

Buldogu par šicu nepārtaisīt 

Gaļu Karotītes realizē veikalos Rīgā – Sky, Rimi Klēts, vairākās bioloģisko produktu tirgotavās, dažos restorānos, no vasaras sākuma darbojas savs stends Centrāltirgū, kā arī kopš pirmajām nokautajām vistām Karotīšu produkcija nopērkama zemnieku un amatnieku tirgū Kalnciema kvartālā. No septembra Karotītes gatavojas iemēģināt roku eksportā – sāks ar Tallinu, bet notiek sarunas arī ar zviedriem un somiem. Karotītes olas tirgo tikai kā blakusproduktu, galvenais ir gaļa, jo lielākā daļa izdēto olu tiek novirzītas uz inkubēšanu.

Bioloģiskās vistas gaļas tirgus pašlaik ir visai brīvs, Ričards piekrīt. Brolileru gaļu piedāvā arī dažas mazākas saimniecības, bet Ričards uzsver, ka gaļas kvalitāti nosaka ne tikai bioloģiskās lauksaimniecības vispārējās prasības par to, ka netiek lietotas antibiotikas vai netiek izmantota barība, kas satur ĢMO un pesticīdu atliekvielas. Ričards uzsver, ka nozīmīga ir arī šķirne. «Buldogu par šicu pārtaisīt nevar,» viņš salīdzina. Lēnaudzīgā habarda šķirne nodrošina sevišķas garšas īpašības. «Tie, kas pagaršojuši, novērtē milzīgo garšas atšķirību,» stāsta Ričards. Protams, ilgais laiks līdz kautsvara sasniegšanai un augstvērtīgā barība ietekmē arī gaļas cenu. «Ir daudz pozitīvu atsauksmju, kas dod optimismu strādāt 16 vai 18 stundas, kuras mēs pavadām saimniecībā ik dienas,» saka Ričards. «Te viss balstās uz entuziasma – nekurienes vidū esam izveidojuši Baltijā lielāko bioloģisko putnu audzētavu, mums ir pašiem savs māšu ganāmpulks, inkubēšana, kaušana, dalīšana, esam atzīts eksportspējīgs uzņēmums. Tas viss ir tapis tikai divu gadu laikā,» vienā elpas vilcienā nostāsta Ričards. Ne Lienei, ne Ričardam nav augstākās izglītības lauksaimniecībā. Tomēr pie rokas vienmēr ir profesionāļu padoms – Kalnciemi augstu vērtē LLU speciālistu padomus.

Ceļā uz lielvalsti

Soli pa solim darbības principus Karotīšu saimnieks izdomāja pats, un beigās izdevās uzbūvēt loģisku ražošanas sistēmu, kas jau pierādījusi savu spēju funkcionēt. Atliek tikai turpināt iesākto! Taču tas nav Kalnciemu stilā – tapuši jau nākamie grandiozie plāni. «Gribējās pasēdēt uz lauriem, bet kaut kā nesanāk – plānojam būvēt divas lielākas kūtis,» atklāj Ričards. Paralēli Karotītes grib Latvijā ieviest un attīstīt jaunu vistkopības modeli, piedāvājot sistēmu, kā broilerus audzēt citiem bioloģiskajiem saimniekiem, bet Karotītes kļūtu par vietu, kas nodarbojas ar kaušanu, fasēšanu un pārdošanu. Ričards dalās ar ieceri būvēt jauna veida vistu traktorus, kas paši būtu pārvietojami ar traktora palīdzību to izmēra dēļ – netradicionālās vistu kūtis būtu divu jūras konteineru izmērā. Šādā mājiņā var izaudzēt 600 vistas. Lielais vistu traktors būtu jāpārvieto uz katru metienu jeb ik pēc trim mēnešiem. Šāda mobilā vistu ferma būtu pieslēdzama pie elektrības un faktiski darbotos pati. Turklāt tā būtu iespēja bioloģiskajiem saimniekiem tuvoties pilna cikla saimniecībai – vistas izcili bagātina augsni. Tā kā sistēma balstās uz precīziem aprēķiniem, katrs zemnieks zinātu, kādas būs elektrības izmaksas vai cik naudas viņš saņems par gaļu. Pēc šāda modeļa strādā daudzviet Eiropā, tikai mērogi ir citi – tur kūtis tiek būvētas 30 tūkstošiem broileru, stāsta Karotīšu saimnieks. «Redzu, ka šī ir iespēja attīstīties bioloģiskajai putnkopībai. Turklāt tā papildus peļņu var gūt ikviens bioloģiskais zemnieks,» stāsta Ričards. Pašlaik top vistu konteinertraktora prototips. «Mēģināsim šo lietu attīstīt Latvijā – kas zina, varbūt reiz būsim bioloģisko vistu lielvalsts!» pasmaida Ričards.

Rosina veidot jaunu marķējumu

«No biznesa viedokļa Latvijai viennozīmīgi ir jāiet bioloģiskajā virzienā – un te būtu jāpiekrīt pat tiem, kas nesaskata bioloģisko produktu pievienoto vērtību. Esam maza valsts, kas nevar sacensties ar lielražotājiem. Ir neiespējami, ka mēs kā neliela putnkopības saimniecība varētu pielīdzināties lielo konvencionālo ražotāju cenai. Kāpēc visi Latvijas zemnieki grib pielīdzināties Polijas un citu valstu ražotājiem? Tas ir neiespējami, jo apjomi ir citi, bet tirgus visiem ir kopīgs. Bioloģiskums ir labs instruments, ar kura palīdzību automātiski esi citā konkurences līmenī,» stāsta Ričards. «Tādējādi var sacīt, ka esam izvēlējušies iet bioloģisko ceļu gan pēc pārliecības, gan no biznesa viedokļa.»

Ričards uzskata, ka Latvijā būtu nepieciešama detalizētāka pārtiku produktu marķēšana, izveidojot ko līdzīgu, piemēram, augstvērtīgu pārtikas produktu marķējumam Label Rouge, ko pazīst Francijā. «Jāveido valsts līmeņa marķējums, lai pircējs varētu atpazīt gaļas produktus, kas audzēti, ievērojot paaugstinātas labturības prasības un novērtēt īpašo kvalitāti, ar ko arī atšķiras lēnaudzīgās vistas no konvencionālajiem putniem,» uzsver Ričards. Rietumeiropā interese par «lēniem» produktiem ir jau desmitgadēm sena, daudzās valstīs paralēli bioloģiskās lauksaimniecības marķējumam ir arī savi nacionālie marķējumi, kas palīdz pircējiem detalizētāk orientēties produktu klāstā.

Materiālu sagatavoja biedrība "Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija"