Bioloģiskās zemnieku saimniecības "Atvases" laukus saimnieks Andris Mangulis pirmo reizi pļāvis pirms desmit gadiem, atkarojot platības no suņuburkšķu audzēm. Šo gadu gaitā Daugmales pagasta Atvases kļuvušas par vienu no redzamākajām bioloģiskajām saimniecībām Latvijā – tā ir atvērta tiem, kas vēlas redzēt, kas īsti slēpjas aiz vārdu salikuma «bioloģiskā lauksaimniecība», šeit notiek semināri un praktiskās nodarbības, tiek izmēģinātas Latvijai jaunas kultūras un notiek ravēšanas robota testi.

Lietus šalkas ir pamatīgi izmērcējušas augsni ar savām vasarīgi siltajām lāsēm. No smaguma salīkuši tumši mākoņi lēni slīd prom pār mežu galotnēm. Ceļa galā sagaida zaļa māja ar māla dakstiņu jumtu, uz tās lieveņa pildās dārzeņu kastes. Atvases piedāvā iegādāties aktuālo dārza labumu grozus, nodrošinot to, ka ēdājs iegūs vissvaigāko produkciju un tieši to, ko šajā mirklī dāsni sniedz dobes, vagas un siltumnīcas.

Bioloģiskais zemnieks Andris Mangulis pārzina abas lauksaimniecības – agrāk strādājis konvencionāli, bet nu jau vairākus gadus saimnieko bioloģiski un biodinamiski. Andris apsaimnieko 11 hektārus zemes, no kuriem aktīvajā ražošanā ir aptuveni četri. Atvases ir labi zināma un novērtēta saimniecība Pierīgas un Rīgas pašmāju bioloģisko produktu patērētāju vidū. Pavasarī šeit valda zaļumi un salāti, vasaras sākumā nosarkst zemeņu lauki, pulcējot pašlasītājus, savukārt rudens nāk ar dārzeņu parādi, jo kultūraugu dažādība Atvasēs ir vērienīga. 

Kukurūza augļudārzā

Izstaigāt Atvases basām kājām ir īsts baudījums, augsne šķiet tik silta un dzīvības pilna, ka būtu grēks vilkt gumijniekus. Saimnieks Andris Mangulis, vezdams pastaigā pa saviem labi aprūpētajiem laukiem, kā pirmo demonstrē to, kā šajā saimniecībā aug kukurūza. Majestātiskie kukurūzas masti, taupot platību, rindojas augļu dārza lapotnes leknajā jūrā starp pusauga ābeļu, bumbieru, saldo ķiršu un plūmju rindām. Andris pacienā ar lielām un saldām plūmēm – tās gandrīz vienīgās spējušas pārdzīvot bargās pavasara naktis, kad gaisa temperatūra šeit samazinājās līdz pat mīnus sešiem grādiem.

Augļudārzā izlaistās spožlapsenītes jeb trihogrammas nav pievarējušas kaitēkļus, plūmju saldajā miesā ieurbies pa tārpiņam. Garšu tas nemaitā, bet pircēji grib tādu preci, pie kādas pieradinājuši lielveikali, un ar šo aspektu pilnībā jārēķinās arī bioloģiskajiem saimniekiem. Tālāk augļkoku rindstarpās spoži zaļas lapas pretī debesīm izšāvuši kabači, kā suņu astes augšup spraucas arī jaunā raža. Andris pārbrauc ar roku vienam, tad citam zaram, mēģinot labāk izprast, kuram augļudārza iemītniekam par daudz slāpekļa vai atkal par maz kalcija. Pagājušajā gadā raža lieca zarus pie zemes, bet šogad pēc pavasara salnu sesijas augļu koki atpūšas. Viss augļudārzs veidots pilnībā ar Andra rokām, iegādāti tikai potcelmi.

Kažoka maiņa

Šorīt no siltumnīcas esot iznākusi stirna – Atvašu saimnieks par meža zvēru klātbūtni priecājas, jo viņš ir pārliecināts, ka viesi no meža palīdz līdzsvarot cilvēka klātbūtni dārzā, kas arī ir dabas daļa.

«Strādājot konvencionāli, pamazām nāca izpratne par to, ka ar lauksaimniecības ķīmiju no visām problēmām tāpat vaļā netiec. Bez ķīmijas ir daudz mierīgāka sirds,» saka Andris. Viņš cenšas saskatīt, kas paveikts nepareizi, jo kaitēkļi vai slimības ir kā ziņneši, ka zemnieks kādā posmā ir rīkojies ačgārni. «Tomēr konkrētu atbildi par to, kāpēc saimniekoju bioloģiski, nevaru iedot. Nezinu! Tikpat labi var teikt, ka tas bija kā klikšķis, kā īssavienojums, kā informācija, kas nāk no augšas». Jau dažus gadus pirms «kažoka maiņas» Andris bija izgājis bioloģisko lauksaimnieku apmācības, jo jau tad viņā palēnām modās aizmetņi, ka jāstrādā citādāk – ar cieņu pret auglības devēju augsni un dabas ritmiem. «Nevaru izskaidrot, kāpēc konvencionāli audzēti agrie kāposti, ja tos nemiglo, krīt kukaiņu nežēlastībā, bet, audzējot bioloģiski, tie cieš mazāk. Iespējams, lomu spēlē kukaiņu daudzveidība, kas bioloģiskos laukos, kur strādā bez lauksaimniecības indēm, ir lielāka, nekā konvencionālajās saimniecībās,» min Atvašu saimnieks.

Jāizgaršo!

Būtiski, lai nebūtu robežas starp augsni un augu saknēm, pārliecināts Andris, tāpēc Atvasēs siltumnīcas augi aug tieši augsnē, nevis plēves renēs. «Procesi, kas notiek mūsu zarnās, ietekmē norises smadzenēs, tāpēc var droši apgalvot, ka tas, ko mēs apēdam, ietekmē veidu, kā domājam,» uzskata Andris. Lai sajustu patieso atšķirību, viņš aicina izgaršot bioloģiskos produktus. Sevišķi labi un katram sajūtami to, pēc Andra domām, demonstrē dabiskā augsnē auguši gurķi.

«Domāju, ka daudzu bioloģisko audzētāju ideja ir lielāka nekā cilvēku izpratne un arī atbalsts, iegādājoties produkciju. Pirkt bioloģisko pārtiku ir kā izvēlēties – braukt ar zaporožecu vai mersedesu. Ar abiem var nokļūt no punkta A līdz punktam B. Apēd konvencionālo vai bioloģisko burkānu, tik un tā esi apēdis burkānu. Būtiskāks jautājums – vai mersedesu iespējams iegādāties par zaporožeca cenu? Latvijā – var! Izveidojusies situācija, kad konvencionālo vietējo produkciju bieži vien tirgo pat dārgāk, nekā pašmāju bioloģisko. Parastajai produkcijai tirgus ir pieejamāks, kamēr bioloģiskajai tas veidojas specifiski. Piemēram, es kā bioloģiskais zemnieks nevaru tirgotājam garantēt, ka izaudzēšu desmit tonnas burkānu. Diemžēl pircējiem pa vecam liekas būtiskāk tas, vai produkts ir nācis no Latvijas vai ievests no Polijas, nekā tas, vai tas audzēts bioloģiski. Līdz ar to cilvēki biežāk ar naudas maku balso par konvencionālo pārtiku,» secina Andris.

Testēs ravēšanas robotu

Kukurūza, baltie un zaļie sparģeļi, sakņu selerija, baklažāni, mangoldi, puravi, daudzkrāsaini tomāti un citi ne tik ierasti dārzeņi ir Atvašu trumpis. Andris notupstas pačibināt vienu no šalotes sīpolu daudzgalvainajām ģimenēm, kas rindojas akurātās vagās. «Man patīk pamuļķoties,» viņš prot pasmaidīt par savu aizraušanos ar neparastiem kultūraugiem. Violeti zied pūkainu lapu īpašnieces edamame sojas pupiņas, kas Atvasēs iestādītas, patiecoties Dārzkopības institūta projektam «Jauna dārzeņa  – edamame – audzēšanas tehnoloģijas izstrāde bioloģiskajā ražošanā». Saimniecība iesaistījusies arī interesantā LIFE programmas projektā, testējot bioogles iestrādi augsnē, lai uzlabotu tās auglību un spēju piesaistīt atmosfēras CO2. Savukārt sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti šeit tiks testēts ravēšanas robots.

Vairojoties sabiedrības interesei par bioloģisko pārtiku, radusies interese arī par bioloģisko daudzveidību pusdienu šķīvī. Tā labi sader ar Andra eksperimentētāja garu. Taču ar aizrautību vien nepietiek – saimniecība prasa rūpes, turklāt dārzeņkopība ir īpaši darbietilpīga nozare. Andris saimniecībā strādā visu gadu, bet sezonas laikā pieslēdzas algota darbiniece, kā arī Andra mamma un citi palīgi. Daudzi lauksaimnieki izvēlas daudzgadīgās kultūras, stādot, piemēram, upenes, jo dārzeņi prasa vairāk rūpju, tomēr šis aspekts Andri nebiedē, jo «pārlieka mehanizācija ir pretēja bioloģiskajai pamatdomai».  Protams, tirgu ietekmē arī globalizācija – kad Atvasēs sēj burkānus, veikalu plauktos jaunie importa burkāni jau ir nopērkami.

Brīvi domāt un redzēt

Augļu dārzs iestādīts māla nogāzē, kamēr lejas kūdrā sakuplojusi zaļa sparģeļu audze. Augsnes tipu dažādība ir šīs vietas trumpis un ļauj dažādas kultūras audzēt tām vispiemērotākajos apstākļos. Brienam tālāk pa laukiem, kur nupat iestrādāts zaļmēslojums. Andris bioloģisko saimniekošanas praksi papildina ar biodinamiskajām metodēm. Tā kā viņš izmanto augu tējas kultūraugu stiprināšanai, pie mājas piesliets miglotājs, kas dažkārt samulsina nezinātājus. Nu, kā tad tā – bioloģiskais un miglo? Tā kā Latvijā biodinamiskā lauksaimniecība netiek nedz sertificēta, nedz tai ir sava biedrība, Atvases sadarbojas ar Lietuvas biodinamiskās lauksaimniecības asociāciju. Kaimiņvalstī Lietuvā biodinamisko sertifikātu ieguvušo saimniecību skaits pieaug, un nu ar biodinamiskām metodēm tiek strādāts ievērojamā platībā. Neskatoties uz to, ka Latvijā pagaidām iespējas sertificēties nav, Andris seko Marijas Tūnas dārza darbu kalendāram, kā arī aktīvi gatavo un lieto attiecīgos preparātus. Jāatzīmē, ka subsīdijas biodinamiskais Demeter sertifikāts neietekmē – tas vairāk ir apliecinājums zemnieka padziļinātajai izpratnei par norisēm dārzā jau enerģētiskā līmenī. «Uzskatu, ka lielā mērā no uzņemtās pārtikas atkarīgs tas, cik mēs spējam brīvi domāt un brīvi redzēt,» piebilst Andris.

Neskatoties uz dabas norisēm pietuvināto lauksaimniecības skatījumu, kas attīstījies laika gaitā, Andrim joprojām noder arī Bulduru dārzkopības vidusskolā gūtās zināšanas, viņš atzīst. Pateicoties tam, ka Andris uzaudzis dārznieku ģimenē, zemes darbos viņš ir iekšā jau no mazotnes, bet līdz ar saimniekošanas veida maiņu var patiesi tuvoties zemei, mācoties to labāk sadzirdēt.

Materiālu sagatvoja biedrība "Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija"