«Latvijā dabiskās pļavas tiek iznīcinātas – to vietā tiek sēti konvencionālie kvieši, jo lauksaimniecības politika saka – ražo vairāk, dod nodokļus! Zini, tas maina pat piena garšu,» saka bioloģiskās zemnieku saimniecības «Ozoli» saimnieks Andris Kalniņš. 

2018. gadā «Ozoli» ieguva titulu «Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā», jo šajā saimniecībā, kur brūnaļas var lepoties ar ragiem un zeme rāmi atjaunoties, tiek strādāts ar izpratni un cieņu pret dabas auglības lielo mistēriju. Vienlaikus šeit izmantotie saimniekošanas principi sniedz labus rezultātus. 
Glāzē piena, kas šeit slaukta, var sagaršot rīta un vakara rasu, saules lēktu un mēnessgaismu no vasaras naktīm, kad govīm ļauts doties uz ganībām un baudīt tumšās nakts zaļo zāli.

Mazāk, bet vērtīgāk
Saimniecība ar spēcinošo nosaukumu «Ozoli» Vecumnieku pusē ir īpašums, kas apvieno trīs senas latviešu zemnieku viensētas – saimnieka Andra Kalniņa dzimtas priekšteču mājas. 
«Daudziem interesē tikai materiālā bagātība. Mani vairāk saista dabas bagātība un tas, kas spēj sildīt sirdi, nevis tikai pildīt maku. Jā, naudu vajag – lai īstenotu saimniecības attīstības mērķus, bet visam pamatā tomēr ir dabas skaistums,» saka Andris, pārlaizdams skatu strauji satumstošajām ganībām un dižajiem ozoliem pagalmā pie senču mājām. «Ozolu» saimnieks ir no tiem lauksaimniekiem, kas izpratnē par saimniekošanu laukos galvenokārt ir dabas, nevis tikai ekonomisko aprēķinu pusē. Andra īpašo attieksmi ilustrē putni – tie no plašas apkārtnes pulcējas saimniecības laukos un pļavās, kamēr apkārtējie konvencionālie lauki, lai gan zaļo, dabai ir kā mirušās zonas. Arī stārķu ligzdas Ozolu zemēs ir pat četras. «Pareizas pārtikas iegūšana man ir ļoti būtiska. Viss tam vajadzīgais ir atrodams dabā,» bilst Andris, kurš strādā pēc tradicionālās zemkopības principiem, apvienojot pirmskara latviešu zemkopju pieredzi ar bioloģiskās lauksaimniecības zināšanām. «Nevajag tos pārspīlētos izslaukumus, kas panākti, izmantojot skābbarību, jo tā nav nekāda māksla – iegūt pienu industriāli. Pie divreiz zemāka izslaukuma piens bioloģiskajā sistēmā būs nevis divreiz, bet trīsreiz vērtīgāks, dzerams svaigs un nepasterizēts,» Andris ieskicē savu redzējumu. 

«Pareizi būtu nodrošināt tādas pārtikas ķēdes, lai ražošana, pārstrāde un realizācija notiktu pēc iespējas lokālāk,» uzskata Andris. «Diemžēl pretējs piemērs ir skolu ēdināšana. Neviens negrib nodarboties ar pareiza uztura nodrošināšanu jaunajai paaudzei, tāpēc priekšroka tiek dota lētajai ievestajai produkcijai, nevis augstvērtīgam pašmāju pienam.» 

Dabiskas pļavas piens   
«Latvija atrodas zāles augšanai vislabvēlīgākajā enerģētiskajā zonā – mums nav par karstu, zāle aug spēcīga, to var transformēt augstas kvalitātes pienā un gaļā. Piens nedrīkst būt par treknu, tam jābūt sabalansētam un pieneņu laikā – iedzeltenam. Govij nav knābja, tāpēc graudus tai faktiski nevajag. Piemēram, Šveicē piens, kas iegūts, dzīvniekiem barojoties tikai ar zāli, tiek iepirkts par augstāku cenu un sabiedrība to novērtē kā paaugstinātas kvalitātes produktu. Tikmēr Latvijā par to vēl nerunājam,» norāda Andris. 

«Ozolos» piena devējas ganībās tiek jau martā, kur nododas vitamīnu kūrēm, nograužot pumpurus agresīvāk augošajiem augiem un tādējādi paverot vietu maigajām pļavas puķēm. «Ja govju ir vairāk, nekā ganību platību, tad parasti nākas ekonomēt un govis tiek ganībās tikai tad, kad zāle jau ir paaugusies. Tas nozīmē, ka liellopu ir par daudz, bet ganību – par maz. Tā ir problēma arī daudzās bioloģiskajās saimniecībās,» skaidro Andris, uzsverot, ka «Ozolos» cenšas ievērot šo un citus samērīguma principus. Šeit uz vienu liellopu ir pat divi hektāri zemes.  Arī šis balanss ir priekšnoteikums dzīvnieku veselībai un videi draudzīgai un vienlaikus ekonomiski pamatotai saimniekošanai. «Šāda proporcija ir Latvijas lauksaimniecības atslēga,» Andris uzsver. Viņaprāt, nav ne bioloģiskas, ne konvencionālas, ir tikai pareiza zemkopība.  

Mikrobioloģiskā rūpnīca 
Uz «Ozolu» 130 hektāriem zemes ir gandrīz aptuveni 65 liellopi. Lai neatstātu nospiedumu bioloģiskajā sistēmā, vienkopus nevajadzētu ganīties vairāk par 50 lopiem, norāda Andris. Šāds skaits ir optimāls arī tāpēc, ka, to pārsniedzot, dzīvnieki, kuriem nav atņemti ragi, var kļūt agresīvi un uzvesties «kā kaimiņi komunālajā dzīvoklī».

Ganāmpulka lielāko daļu šeit veido mūsdienās reti sastopamās «Latvijas brūnās» šķirnes govis un to krustojumi. Šīs šķirnes govis ir enerģētiski jutīgākas, tāpēc ganībās labāk par citām spēj atrast konkrētajā brīdī to veselībai nepieciešamos augus, novērojis «Ozolu» saimnieks. «Lai zālājs būtu ilgtspējīgs, tajā jābūt pēc iespējas plašākam augu spektram. Jo augu aptieka ir plašāka, jo liellopa veselības stāvoklis – labāks. No augu daudzveidības pļavās izriet tas, ka mēsli, radīti ar ļoti īpašo liellopu četru kuņģu sistēmu kā mikrobioloģisko rūpnīcu, būs ļoti labā kvalitāte. Savukārt no mēsliem atkarīga augu barošanās un rezultātā – arī pārtikas kvalitāte. Šis cikls «Ozolos» strādā kā ritenis, un, saimnieka vārdiem runājot, «visi šajā sistēmā jūtas labi un ir laimīgi». Šādi saimniekojot, cilvēks var būt vides harmoniska daļa, uzskata «Ozolu» saimnieks. 

Jēdziens pārtikas kvalitāte gan nav viennozīmīgs, spriež Andris. «Ir nekaitīgums un ir veselīgums. Kā vārdā visā pasaulē tiek manipulēts ar pārtiku? Peļņa ir aizstājusi pārtikas veselīgumu, tāpēc katram lauksaimniekam, pirms audzēt produkciju, būtu precīzi jāapzinās, kas ir kas. Šajā jomā morāles jautājumi, lai gan ir ļoti nozīmīgi, tomēr netiek cilāti. Latvijas Radio bija raidījums par to, ka lielā daļā Latvijas zemeņu ir pesticīdu atliekvielas, bet – atļauto normu robežās. Taču jāatceras, ka savulaik arī DDT kaisīja pa labi pa kreisi un tas atbilda normām,» ilustrē «Ozolu» saimnieks.

«Lai noteiktu piena kvalitāti, tagad tiek analizētas tikai trīs vielas – olbaltums, tauki un mikrobioloģiskais piesārņojums. Bet, kā uzsver labākie itāļu siera ražotāji, ir vairāki simti vielu un faktoru, kas nosaka to, cik augstvērtīgs ir piens,» stāsta Andris. Pienu ietekmē arī tas, vai govij ir saglabāti ragi, jo «ragus nogriežot, mainās piena struktūra». Ragi govij ir nepieciešami, jo tiem ir nozīmīga loma atgremošanas laikā. Ragi ļauj liellopiem pievērsties ievērojamajiem procesiem, kas norisinās tās iekšienē, – būtībā meditēt. Ragi piešķir iekšēju apmierinātību, signalizē par dzīvnieka vietu ganāmpulka hierarhijā, par rakstura īpatnībām un sniedz dzīvniekam iekšējas drošības sajūtu. «Arī cilvēkam var izņemt aklo zarnu vai mandeles, bet kopējā organisma funkcionēšanā tomēr tām ir ierādīta sava loma,» salīdzina zemkopis. Šveices Biodinamiskās lauksaimniecības asociācijas «Demeter» un bioloģiskās lauksaimniecības pētniecības institūta FiBL pētījumā noskaidrots, ka ragi ietekmē liellopu attīstību, psiholoģiju un uzvedību, tāpēc tie ir jāsaglabā, ja lauksaimnieks vēlas patiesi rūpēties par ganāmpulku. «Taču politika vērsta uz lielajiem izslaukumiem, barošanu ar «konserviem» un ragu likvidēšanu. Tas liek nolaisties rokām. Cīnīties ar vējdzirnavām vairs negribas,» atzīst lauksaimnieks. Lai mazāk ietekmētu govis, atšķirībā no citām saimniecībām, «Ozolos» jaundzimušos teļus četras nedēļas nenošķir no mātes. Tādējādi netiek pārrauta emocionālā saikne, jo nošķiršana drīz pēc piedzimšanas ir traumatiska gan jaundzimušajam, gan tā mātei.

Mēslu krātuve kā maizes abra 
«Strādāju pēc īpašas sistēmas, kurā augu valsts tiek savienota ar dzīvnieku pasauli. Šajā sistēmā katrs dzīvnieks ir kā ģimenes loceklis, katram ir savs vārds: Rota, Vēsma, Rūsa, Magone, Mellene. Neesmu klejotājs lopkopis, mans galvenais uzdevums ir kopt zemi. Savukārt dzīvnieki noēd zāli un rada mēslojumu,» stāsta saimnieks. 
Kamēr lielākā daļa saimniecību mūsdienās strādā ar šķidrmēsliem, Ozolos joprojām atdala vircu no kūtsmēsliem. Tādējādi veidojas labākais mēslu komposts tīrumu mēslošanai, kad tradicionāli uz Mārtiņiem tiek iztukšota mēslu krātuve. To Andris dēvē pat maizes abru, jo arī šeit notiek rūgšanas procesi, kurā piedalās plaša mikroorganismu gamma. Savukārt virca tiek savākta, uzkrāta un precīzi izsmidzināta uz laukiem. Mēslojot un apstrādājot zemi, šeit tiek pievērsta uzmanība tam, lai ogleklis maksimāli uzturētos augsnē, tāpēc iejaukšanās ir pēc iespējas reta un saudzīga.
«Ozolu» kūtī nav amonjaka smakas, vide tajā ir veselīgāka. Lopi tiek pareizi baroti, neforsējot olbaltumvielas, kas veicina sēra ūdeņraža izdalīšanos – tās ir sekas tam, ja grib ar dzīšanu izdzīt lielu daudzumu piena, milzīgus izslaukumus. «Šādi barotu govju mēsli ir slikti, būtībā grauj dabu,» Andris atzīmē. 
Vēl viens no vaļiem, uz kā balstās dabiskas zemkopības cikli, ir bites. «Ļoti svarīgi bioloģiskajām saimniecībām ir nodrošināt bites lidojumu, lai tās nesaskartos ar lauksaimniecības indēm konvencionālajos laukos. Tātad, ja grib ar savu Ēdenes dārzu pastāvēt šajā globalizētajā pasaulē, jābūt aizsargātam no pesticīdu ietekmes,» pauž Andris. Taču tik ilgi, kamēr likumdošana pesticīdu lietošanu atbalstīs, bioloģiski saimniekojošajiem bišu ganību jautājumā būs jāturpina piekāpties konvencionālo saimniecību priekšā. 

Ar zemes sajūtu
«Ir ceļotāju tautas un ir tādas, kas rūpējas par zemi un mājvietu. Latviju var noturēt tikai tie, kas neatstāj savu zemi – tie, kas «lemesi pārkaļ zobenā». Kā zināms, Staļins represēja tieši zemniekus, jo cilvēki, kam bija šī zemes sajūta, bija viņa ideoloģijas lielākie pretinieki,» vērtē Andris. Grāmata, ar ko izkopt izpratni par saimniekošanu Latvijā, ir Edvarta Virzas «Straumēni» un, rokās turot 1989. gada izdevumu, vajadzētu sākt ar Imanta Ziedoņa priekšvārdu, kas ietver latviešu tautas kodu, Andris mudina. Viņš zemes kopšanu un viensētu kultūru saista ar sākotnējo ideju par Latvijas valstiskumu un neizprot, kāpēc šāds tradicionāls dzīvesveids netiek valstiski sekmēts mūsdienās, bet notiek pretējs process un nelielās tradicionālās saimniecības strauji izzūd. Andrim nozīmīgo grāmatu kaudzītē ir arī Kārļa Ulmaņa izdevuma «Degsme» oriģināls, par kura glabāšanu mājās padomju laikos varēja izvest uz Sibīriju. 
«Ja savu zemi esi izpircis, kā to savulaik izdarīja mani senči, tad, to izjūtot, attieksme pret zemi veidojas pati no sevis. Man ir saglabājies vēsturiskais izpirkšanas akts,» Andris rāda nodzeltējuša papīra sloksni. Tajā redzams iegarenais dīķis, kuru padomju laikā līdz ar meliorācijas izbūvi aizbēra un padarīja par aramzemi, bet nu dīķis ir atjaunots. Andris tajā salaida zivis un, tā kā garenajā ūdenstilpnē ir, kur ieskrieties vējam, dažkārt pa dīķi vizinās ar vēja dēli. 

Stāstu sagatavoja biedrība "Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija"