Bioloģiskajam lauksaimniekam jābūt vienlaikus biologam, ķīmiķim, inženierim, ārstam un savā ziņā arī dziedniekam un šamanim, saka Māra un Dainis Bergmaņi, kas saimnieko Rendas pagasta «Upmaļos».

«Upmaļu» pirts sarkanais jumts kā lukturis brīdina garāmbraucējus – šajā lauku sētā var atrast pajumti un siltumu. Patiesi – kamīns iekurts un no māla krūzēm pretim griestiem ceļas smaržīgi tvaiki, ko devīgi atbrīvo karstā tēja, ievilkusies dzeltena no citronzāles, ārstniecības verbēnas un fermentētām ābeles lapām. Māra piedāvā saldas pašaudzētas vīnogas, pilnas ar sauli. Tikmēr no visās pamalēm ap Kroņrendu savilkušies smagi padebeši. To pavēderes izirst, aizķērušās aiz lauku sētas veco ābeļu galotnēm, līdz aiz plaši atvērtajām koka ārdurvīm sāk līt pelēks lietus, aizskalodams prom vienu no pēdējām vasaras dienām. «Pēc brīža iesim apskatīt dārzu. Lietus apstāsies,» uzmetot skatienu lietus sienai aiz durvīm, pareģo Māra, un patiešām – lietus uz mirkli pierimst, lai vēlāk atsāktos ar dubultu sparu, pēc pastaigas dārzā visus sadzīdams augu žāvētavas ētera pilnajā patvērumā.

Dārzā puķu puduri un veselības augi padevušies dabas auglības cikla pēdējiem akordiem, vien šur tur lietuslāšu spoguļos iemirdzas asinszāļu dzeltenās un kliņģerīšu oranžās gaismiņas, bet magones, zemē nometušas savas košās krāsas, kā viedi sirmgalvji vējā šūpo sēklām pilnās kailās galvas. Tikai amarants, vēl nedabūjis salnas pērienu, dobē rotājas tā, it kā vasara būtu mūžīga. Arī saulespuķu laukā joprojām mānīgs zaļums, bet kaimiņienēs kaņepēs gan iemetušies rudens mierpilno brūno un pelēko toņu plankumi.

Bioloģiski kopš padomju laikiem  

«Lai uzlabotu veselību, katram no mums ir tik daudz iespēju,» saka Māra. «Cilvēki domā, ka līdzēs tikai tablete, taču tā tas nepavisam nav.» «Upmaļu» saimnieki dalās ar uzkrātajām zināšanām, un tā ir liela daļa no viņu darba. Šeit var uzzināt, kā pirtī attīrīt sevi ar vībotnes palīdzību, kā vīriešiem likt lietā ugunspuķes radinieci kazrozi, bet sievietēm – rasaskrēsliņu.

Šeit var smelties zināšanas ne tikai par augiem un veselību (no latviešu pirts līdz ajūrvēdai), bet arī par bioloģisko un biodinamisko lauksaimniecības praksi. Tās šeit pielieto jau kopš padomju okupācijas laika beigām – aptuveni trīsdesmit gadu. «Upmaļi» regulāri uzņem interesentus, lai dalītos ar zināšanām par augsnes auglību un apstrādi. «Ar to nodarbojamies jau no astoņdesmito gadu beigām, bet arī mums pašiem joprojām ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu. Bioloģiskajam lauksaimniekam jābūt vienlaikus biologam, ķīmiķim, inženierim, ārstam un savā ziņā arī dziedniekam un šamanim. Tikai tā var izprast dabu – tajā nekas nav tik vienkārši, kā izskatās,» uzskata Māra.

«Upmaļi» šajā jomā ir īsti maratonisti. Protams, astoņdesmito gadu beigās vārdu salikums «bioloģiskā lauksaimniecība» neizskanēja. Tolaik, pateicoties vācu biodinamisko zināšanu «misionāriem» un vietējiem aktīvistiem, kas šo stīgu uzķēra (piemēram, Imants Heinackis un Jānis Rubezis) tieši Kurzemes puses saimniecības pirmās izmēģināja strādāt saskaņā ar dabas procesiem. «Pirmo reizi par to klausoties seminārā, mēs neticējām savām ausīm,» atceras Māra. «Taču tajā gadā, kad pirmo reizi nomiglojām laukus ar ragu mēsliem, izauga nenormāli lielas bietes. Cilvēki teica – tā ir burvestība! Apgūstot biodinamisko lauksaimniecību, mēs mācījāmies par bioloģiju, pedagoģiju, antropozofisko medicīnu.» Savulaik «Upmaļu» saimnieki aktīvi darbojušies un vairākus gadus vadījuši Vides veselības saimniecību kustību, kas tagad lūko pēc jauna līdera.

Stāsts par ideju

«Nesen lasīju amerikāņu pētījumu, kurā aprakstīts, cik noderīgs onkoloģisko slimību ārstēšanā ir biešu pulveris, bet pētījumā ir piebilde, ka šim nolūkam var kalpot vienīgi bioloģiski audzētu biešu pulveris,» stāsta Māra. «Upmaļu» saimniece priecājas, ka bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā attīstās, tostarp pilnveidojas apmācības šajā jomā, nozares jaunās paaudzes veidošanā iesaistoties arī Latvijas Lauksaimniecības universitātei. «Sākotnēji mums kā bioloģiskajiem zemniekiem nebija nekāda materiālā labuma, tas bija stāsts vienīgi par ideju un pārliecību. Arī jaunajai zemnieku paaudzei vajadzētu apzināties, ka viņu darbs nav tikai ekonomika, bet kaut kas daudz svarīgāks – planētas glābšana. Skaļi izklausās, bet bioloģiskais zemnieks vismaz kaut ko ir darījis lieta slabā, nevis pelnījis, ražojot ķimikālijas vai plastmasu un piedraņķojot pasauli. Ja katram bioloģiskajam zemniekam būtu pārliecība par šo misiju, būtu daudz vieglāk tikt pāri daudzām nozares grūtībām,» spriež Māra, pēc brīža iespurdzoties par to, ka runā kā revolucionāre.

Bioloģiskajiem zemniekiem vajadzētu biežāk sanākt kopā, lai kopīgi stiprinātu šo izpratni, uzskata Māra. «Lai tie, kas to vēl neapzinās, arī sāktu saprast, ka arī viņi piedalās planētas glābšanā. Mēs visi darām ļoti labu lietu. Arī mūsu saimniecības vietā varēja būt kāds ar lielo kombainu un herbicīdiem. Atceros, ka mūsu govīm pirmajos gados bija pastāvīga caureja – no tā, kā kolhoza laikā zemē bija gāzts slāpeklis».

Zem zelta ābeles

«Par lauksaimniecību man sākumā nebija nekādu zināšanu,» atzīst Māra. Dainis savulaik absolvējis Kandavas tehnikumu, bet Māra tepat Rendas pamatskolā mācījusi vēsturi un krievu valodu, vadījusi kultūras namu un strādājusi pat par pionieru vadītāju. Jaunajai ģimenei ar trim bērniem, vienu govi un paštaisītu traktoru sākot saimniekot Daiņa senču mājās, jau pēc gada viņā saulē aizgāja Daiņa paps, paņemdams līdzi arī uzkrāto pieredzi.

Rendas pusē dzimta saimniekojusi vairāku paaudžu garumā kopš 19. gadsimta beigām, kad šīs vēl bija Kroņrendas muižas zemes. Par tiem laikiem liecina nesens atklājums – «Upmaļu» sētā aug Baltijā vienīgā šķirnes Weisser Winter Calville ābele. Šķirne Rietumeiropā izveidota pirms vairāk nekā četriem gadsimtiem un savulaik bijusi ārkārtīgi populāra, tostarp Vācijā, kur to joprojām audzē seno šķirņu entuziasti. Šīs šķirnes ābeles savulaik dēstītas arī muižu dārzos Latvijā, un «Upmaļos» šis retums nav pārstājis briedināt ābolus līdz pat šai dienai. «Domājām, ka tā ir mežābele, bet, zinātnieki, izpētot ģenētisko materiālu, atklāja, ka tas atbilst senajai šķirnei,» stāsta Māra. Tā nav vienīgā senā ābele «Upmaļos», ir arī citas, simtgadnieces, kas simbolizē Bergmaņu dzimtas attieksmi pret senču mantojumu – cienīt un saglabāt.

«Atgriežoties pie saimniekošanas sākuma, jāatzīst, ka mums patiešām nebija nekādu sevišķo zināšanu. Pēkšņi mēs bijām bioloģiski, daudzi brauca un mūs tirpināja – tas bija deviņdesmito gadu pats sākums,» atminas Māra. Saimniecība tolaik bija ļoti progresīva, ap to virmoja ar vides aizsardzību un dabai draudzīgu saimniekošanu saistītas lietas. Pievilkās domubiedri, un ar šo saimniecību saistīts Vides aizsardzības kluba un pat Zaļās partijas, kas tolaik idejiski bija cita, pirmsākums. Notika aktīva sadarbība ar vācu zaļajām organizācijām, ienāca zināšanas par biodinamisko saimniekošanu, un no tā arī izrietēja viss tālākais arī Bergmaņu ģimenes un saimniecības attīstībā – interese par veselības un enerģētiskajām lietām, reiki, ajūrvēdu, cigun. «Pasaulē nekas nav nodalīts – saistīts ir it viss,» vienkārši, bet dzīvesgudri saka Māra.

«Upmaļu» saimes bērniem tagad šī vieta ir kā mīļš hobijs – šurp regulāri brauc arī ārzemēs dzīvojošie bērni, bet vasaras šeit pavada mazbērni.

Dieva dota zeme  

«Upmaļi» kopumā apsaimnieko 110 hektārus zemes – gan apstrādā laukus, gan ļauj ziedēt pļavām, kuplot mežiem un zaļot upītes ielokiem. «Mums ir Dieva dotas ļoti skaistas zemes,» priecājas Māra. Astoņus hektārus «Upmaļos» apstrādā regulāri, sējot un novācot ārstniecības augus un vienmēr paturot prātā bioloģiskajā saimniekošanā galveno vērtību – augsnes veselību.

«Daudzi domā, ka zāļu tējas ir negaršīgas, bet mūsu tējas apzināti veidotas garšīgas. Nepretendējam uz dziļu ārstniecību, vairāk domājam par ikdienas lietošanu, kad, dzerot tēju, nemanot jau tiek uzņemtas labās vielas un dziedniecība it kā notiek pati no sevis,» stāsta Māra. «Turklāt – kādēļ dzert tējas, kas vestas no pasaules otras malas, ja šeit pat varam izaudzēt daudz labākas tējas?»

Ārstniecības augu dažādība ir ievērojama – tējās pārtop vairāk nekā 70 dažādu augu, bet kolekcijās un siltumnīcās ir vēl vairāk augu nosaukumu. «Daudzveidīgas kolekcijas necenšamies veidot, vairāk koncentrējamies uz plaši pieejamiem un pazīstamiem augiem. Ko līdz stāstīt par reti sastopamiem un grūti audzējamiem augiem, kas cilvēkiem nebūs viegli pieejami lietošanai? Stāstam par augu pielietojumu gan enerģētiskā ziņā, gan tējās, masāžās. Taču nav tā, ka mēs sakām: «Pie ārsta neejiet!» Stāstām, kam jāpievērš uzmanība, domājot par savu veselību. Cilvēkiem bieži vien nav iespējas pienācīgi izrunāties par savu veselību ar speciālistiem, tāpēc tik daudz cilvēku meklē dziednieku palīdzību. Rādām un stāstam, kā cilvēki var sev palīdzēt paši, izmantojot dabas vielas,» skaidro Māra.

Niša, kam pasaule vaļā

Interesanti, ka «Upmaļu» tējas, kuras tirdzniecība nonāk ar zīmolu Anna Bergmans, iespējams, labāk nekā pašu mājās ir zināmas Lietuvā, kur tās jau gandrīz desmit gadu garumā pārdod uzņēmumā Eko Herba. Tā kā bieži «Upmaļu» viesi ir lietuviešu tūristu grupas, Māra un Dainis augu nosaukumus apguvuši arī kaimiņu tautas mēlē. «Upmaļos» pieredzētais savulaik licis kādai bankā augstā amatā strādājošai lietuvietei pamest darbu un izveidot uzņēmumu, lai ar patiesu kaislību «Upmaļu» tējas kaimiņzemē.

Sadarbība ar lietuviešiem radīja gandrīz lavīnas efektu – «Upmaļi» sāka saņemt sadarbības piedāvājumus gan no Lietuvas, gan citām valstīm. «Ja cilvēki gribētu audzēt lielos apjomos bioloģiskās tējas, domāju, problēmu ar realizāciju nebūtu. Latvijā pašlaik zeme vēl ir pieejama, un tas ir vēl viens aspekts, kāpēc ārstniecības augu audzēšana patiešām ir perspektīva. Mums joprojām vismaz reizi mēnesī pienāk dažādi piedāvājumi – no Somijas, no Vācijas.» Līdz šim lielākais aicinājums sadarboties saņemts no Dienvidkorejas – ar tējām apgādāt 400 veikalu tīklu. «Taču šādu apjomu nespētu nodrošināt pat visi Latvijas ārstniecības augu audzētāji kopā,» smejas Māra.

Tomēr tēju audzēšana ir pietiekami sarežģīta un specifiska joma – augu žāvēšana ir ļoti niansēta, tāpat jāiemācās izvairīties no kaitēkļiem, dažkārt jāizmanto saldēšana, jāapgūst fasēšanas knifi – tiklīdz apjomi ir nopietnāki, process ir sarežģītāks nekā izskatās. Nereti saņemti piedāvājumi arī no fasēšanas uzņēmumiem, kas vēlas lēti iepirkt izejvielas. Tomēr Māra palikusi pie pārliecības, ka «zemniekiem pašiem jāfasē savas tējas, nevis jāatdod pievienotā vērtība kādam citam». Māra viņus aicinājusi atbraukt uz «Upmaļiem», lai 30 grādu karstumā pastrādātu uz lauka vai pamēģinātu vairākas stundas, līdz palēninās sirdsdarbība, smalcināt piparmētras. Tas ir mīts, ka strādāt ar tējām ir viegli.

Ražot mazāk, bet ar prieku

Pašlaik «Upmaļi» piedzīvo pārmaiņu laikus – Bergmaņi nolēmuši ar savām tējām aiziet no lielveikaliem, turpmāk koncentrējoties uz savu interneta veikalu. «Desmit gadus bijām Rimi piegādātāji, ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Gribam daudzveidot produktu piedāvājumu un turpināt darboties bez starpnieka. Vēlamies ražot mazāk, bet labāk, skaistāk un interesantāk. Tā, lai ar saviem produktiem varam iepriecināt cilvēkus,» jauno koncepciju izskaidro Māra. Pašlaik notiek tēju nosaukumu un sastāvu maiņa, lai turpmāk īpaši orientētos uz relaksācijas, stresa mazināšanas virzienu. Tāpat tiks veidotas jaunas monotējas, piemēram, no dižzirdzenes vai zeltsaknes. Oktobra beigās saimniecība gatavojas atvērt savu interneta veikalu.

Otrs virziens, pie kura «Upmaļos» strādāts un eksperimentēts jau ilgus gadus, ir masāžas ziedes. Bergmaņi apguvuši arī reiki un ajūrvēdas masāžas, ilgus gadus Bergmaņi strādājuši arī kā pirtnieki un praktizējuši arī refleksoloģiju. «Āda arī ir tāda pati bioma kā augsne, arī tai jāpievērš uzmanība. Kāpēc, zinot to, ka Brazīlijā deg mūžameži, izvēlēties produktus no palmu eļļas, ja eļļu varam iegūt paši – šim nolūkam audzējam koriandru, magones, saulespuķes, amarantu, sinepes,» klāsta Māra. Tāpat kā līdz šim, saimniecībā arī turpmāk taps dažādu sastāvu un iedarbības zāļu spilveni relaksācijai un enerģētisko vibrāciju līmeņa paaugstināšanai, jo, kā uzsver Māra, augu vibrācijas vairākkārt pārsniedz cilvēka vibrācijas. Tāpēc saskarsme ar augiem un vielām, ko tie satur, uzlabo garīgo labsajūtu un ārstē fizisko ķermeni. Dainim ir iecere paplašināt bišu dravu. «Par laimi šeit bites var dzīvot, apkaimē nav konvencionālo rapša lauku,» piebilst Māra. Bišu vasks un propoliss ir noderīgas vielas arī kosmētikas līdzekļu ražošanā. Tāpat šeit notiek eksperimenti ar vīnu, ābolu etiķi un tinktūrām, taču šo produktu pārdošanā pagaidām nav.

Centrā – augsnes auglība

Par augsnes auglības procesiem atbildīgs ir Dainis. Iepriekš turēti liellopi un kazas, taču tagad par stādījumu mēslošanu rūpi uzņēmušās vistas. Lai rūpētos par augsnes auglību un saudzētu augsni, «Upmaļos» veido īpašas augstās dobes un daļu stādījumu mulčē, te pievērš lielu uzmanību kompostam un uzlējumiem no vistu mēsliem, nātrēm un dažādām zālītēm. Tā kā saimniecības pamatnodarbošanās ir ārstniecības augu audzēšana, tie smilšainajā Kurzemes augsnē justos pat visai apmierināti, ja vien pēdējos gados vasaras nekļūtu arvien sausākas. «Mežu nosusināšana un purvu likvidēšana parāda, ka ekonomiskās vēlmes Latvijā stāv augstāk par vides izpratni. Līdz ar to upes ir tukšas, laukos akas – arī tukšas. Pirms diviem gadiem bijām Vācijā un savām acīm redzējām, ka simtiem hektāru platībā bojā aizgājis nepareizi stādīts monokultūras egļu mežs. Dabai nepatīk ekonomiskie saukļi – ātrāk un vairāk. Šo kļūdu rezultātā cietīs paši cilvēki. Tāpēc mēs cenšamies atrast labākos veidus, kā augsni apstrādāt,» stāsta Dainis un Māra. Dainis zemes apstrādei no lūžņiem pats meistaro jaunas iekārtas. Šeit netiek izmantota dziļā aršana, kas iznīcina augsnes dabisko mikrofloru, bet zeme tiek saudzīgi diskota. Arī zaļmēslojums – sinepes vai rudzi – tiek nevis iearti, bet «nogremdēti», kā to iestrādāšanu augsnē dēvē Dainis.

Ārstniecības augu laukā rindstarpās starp augstajām dobēm zaļo āboliņš un ganās bites. Pēc laika āboliņa vietā stājas dobes, un dobju vietā – āboliņš. Tādējādi aktīvi tiek izmantota tikai puse no augsnes platības, pārējā teritorija tikmēr atpūšas. 

Par videi draudzīgu saimniekošanu nozares balvu Sējejs Bergmaņu pāris saņēmis pat divas reizes – 1997. un 2008. gadā. Taču tagad «reizēm vienkārši gribas izbaudīt klusumu. Paklausīties, kā lietus līst. Dzīvē mums reti tā ir sanācis, vienmēr esam skrējuši ar neskaitāmiem projektiem un idejām. Tagad gribas apdomāšanās laiku, izpratnes padziļināšanas laiku».

Materiālu sagatavoja biedrība "Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija"