Kuldīgas pievārtē, Rumbas p­agastā, darbojas viena no atzītākajām bioloģiskajām saimniecībām Latvijā. Lāses AM turklāt ir vie­ns no lielākajiem liellopu uzpircējiem Kurzemē, uzņēmuma kautuve ir bioloģiski sertificēta.­ Savukārt Lāses AM struktūrvienība Kolumbi nodarbojas ar tīršķirnes liellopu audzēšanu vaislai un gaļas ieguvei. Ja lauksaimnieks spēj rēķināt, tad strādāt bioloģiski ir izdevīgi, uzskata Kolumbu vadītāja Dace Meldere. Modernais un plašais liellopu komplekss izstaro pašapziņu.

Marmors un medaļas

Saimniecības rīcībā ir 450 hektāru zemes ganībām un sējumiem. Pašlaik saimniecībā ir ap 500 galvu, un līdz ar to Melderu ģimenes uzņēmums ir pārliecinoši pārstāvēts lielāko nozares kompāniju topa desmitniekā. Šeit audzē piecu šķirņu liellopus. Kolumbi tīršķirnes ceļu sāka ar popularitātes līderiem Latvijā – baltajiem Šarolē, tad pievērsās «ekonomiskajiem» Simentāles brūnraibajiem, pēcāk – arī Limuzīnas šķirnes lopiem un beidzamajā laikā eksperimentē ar īpaši ekstensīvi audzējamajiem Vagjū. Šī šķirne cēlusies Japānā un ir izslavēta visā pasaulē ar tā saucamo marmora gaļu, ko bagātīgi caurstrāvo intramuskulārie tauki. Vēl šeit audzē Angus šķirnes lopus, kas, tāpat kā melnie Vagjū, tiek turēti tieši gaļas ražošanai. Tomēr Latvijas lopkopju vidū pieprasītie Kolumbos augušie vaislas dzīvnieki ir saimniecības pamatdarbs, kamēr gaļas ražošana vēl ir attīstības procesā. Gaļa tiek nogatavināta un tirgota, tostarp dažādi pasaulē atzīti steiku veidi, taču saimniecībā turpinās eksperimenti ar šķirnēm un nobarošanu, no kā atkarīga gaļas kvalitāte. 

Seši buļļi izcilnieki

Astoņu gadu laikā, kopš saimnieko ar tīršķirnes dzīvniekiem, saimniecība ievērojami attīstījusies. Ar īpašu rūpību tiek izraudzīti lopi tikai ar izkoptu ģenētiku. Saimniecībā ir seši izcili vaislas buļļi, viens no viņiem ir samtainais milzis Urelius – Limuzīnas šķirnes bullis. Raženais Urelius, ko Dace mīļi nodēvē par «lācīti», neskatoties uz vismaz tūkstoš kilogramu lielo svaru, ir maigs kā kucēns – pieglaužas ar brūno dinozaura kaklu un pieprasa glāstus, kā atzinības zīmi pārlaiž milzu mēli pār stilbiem. Tāpat katrai šķirnei ir apbalvotas «meitenes», un arī tas ģenētikai ir ļoti būtiski, norāda Dace, saimniecības birojā demonstrēdama apbalvojumus un medaļas.

«Kad no Vācijas atveda mūsu pirmo Šarolē tīršķirnes bulli, šoferis mani pārsteidza, pasniedzot lādīti, kurā bija skaista medaļa – kā apliecinājums tam, ka atvestais bullis ir viens no labākajiem savā grupā. Tā kā pirmais bija ar medaļu, arī pārējiem buļļiem vajadzēja medaļas,» smejas Dace.

Īpašu uzmanību Dace un pārējie kolēģi no Kolumbu kompaktās komandas (fermu pārrauga tikai četri darbinieki) pievērš temperamentam, dusmīgie eksemplāri tiek brāķēti. Par ģenētiku Dace ir nomodā nemitīgi. Kā viņa novērojusi, dzīvniekiem nepieciešama saskarsme ar cilvēkiem, jo tā veido labo raksturu, ko pēcāk novērtē pircēji. Tāpēc darbinieki mērķtiecīgi darbojas ar lopiem – regulāri apmeklē tos ganībās un novietnēs, runājas ar tiem un netaupa glāstus. Tomēr temperaments ir tikai viens no faktoriem, ko Kolumbos ņem vērā, lai uzlabotu pamata ganāmpulka gēnus. Īpaši svarīga ir viegla atnešanās, tāpat augsti produktivitātes rādītāji, pienīgums un dzīvnieka eksterjera vērtējums, kā arī ģenētiskais tolums jeb iedzimts ragu trūkums.

Prieks būt bioloģiskam

Bioloģiskums kļuvis par ģimenes dzīvesveidu, atzīst Dace. Pirms kļūšanas par tīršķirnes saimniecību, Daces vīrs Aigars Melderis audzējis krustojumus, taču – arī bioloģiski. «Kur nu vēl labāk, ja ir iespēja ražot kvalitatīvu veselīgu produktu, saudzējot vidi? Būt bioloģiskam – tas dara prieku. Tāpēc domāju, ka tā bija ļoti pareiza izvēle, nekad nav bijušas pārdomas par to, ka vieglāk būtu strādāt konvencionāli. Protams, ir jārēķina visam līdzi, lai strādātu rentabli. Viss atkarīgs no produktivitātes, kas ir jāuztur līmenī. Ja māk rēķināt, tad strādāt bioloģiski ir izdevīgi,» uzskata Dace.

Pašlaik Kolumbos pilnā sparā notiek būvdarbi – top jauns zīdītājgovju komplekss un tiek uzlabota saimniecības infrastruktūra. Jaunajā kompleksā atradīsies vieta 240 govīm atnešanās periodā, un katra govs ar teļu iegūs 15 kvadrātmetrus plašu «privāto telpu». «Lai nodrošinātu komfortu un līdz ar to arī labu veselību,» paskaidro Dace. Paaugstinātas labturības prasības ir bioloģiskās lopkopības iezīme, par ko būtu vērts aizdomāties gaļas pircējiem. Ar publisko finansējumu jau tapusi jauna kūts un barības cehs, kur par barības gatavošanu atbildīgs ir dators. Tas parūpējas par to, lai barība taptu pēc pielāgotām receptēm govīm, nobarojamiem dzīvniekiem, telēm. «Strādājam ļoti efektīvi – viss ir pārdomāts no A līdz Z, un modernās tehnoloģijas nāk palīgā,» atzīst saimniece.

Apgāž stereotipus

Kolumbos paši audzē graudus, otro gadu izmēģina tauriņziežu dzimtas pārstāvi austrumu galegu, šogad pirmo reizi iesēta kukurūza, par ko Dace ir ļoti lepna un gatavojas novākt 30 tonnu no hektāra. Ar bioloģiskām metodēm iestrādātais kukurūzas lauks sazaļojis augsts un biezs kā mūris. Saimniecību raksturo arī liels sēto zālāju īpatsvars. Šogad graudaugu raža bija četras tonnas ziemas kviešu Edvīns no hektāra, kas, pēc Daces domām, arī ir apliecinājums tam, ka lauki tiek pareizi apsaimniekoti. «Tas ir stereotips – ja esi bioloģisks, pie labas ražas netiksi. Ja visu pareizi organizē, sākot ar augsnes analīzēm, tad rezultāts būs,» viņa saka. Te lauku ielabošanai izmanto to, ko sniedz pašu saimniecība – augsnē iestrādā kūtsmēslus, kaļķo un iegūst gan augstāku ražību labībai, gan ilgmūžīgākus zālājus. «Pareizi bioloģiski saimniekojot, vari būt ļoti produktīvs,» uzskata saimniece. «Būtiski apzināties, ka arī bioloģisko lauksaimnieku nākotne ir precīzā lauksaimniecība,» viņa piebilst. Pērn Lāses AM apgrozījums sasniedza 4,36 miljonus eiro, savukārt Kolumbi strādāja ar 185 tūkstošu eiro lielu apgrozījumu. Visu nopelnīto īpašnieki iegulda atpakaļ saimniecībā, lai veicinātu tās attīstību. Pirms astoņiem gadiem Kolumbi iesāka darbu ar tikai desmit govīm un līdz pat šim laikam, pateicoties mērķtiecīgajiem ieguldījumiem un Eiropas Savienības atbalstam, izaugsme bijusi strauja. Melderu ģimene cer, ka turpmāko piecu gadu laikā izdosies nostabilizēties. Līdz tam par attīstības stimulu kalpo arī bioloģiskās subsīdijas, atzīmē Dace.

Vietējo gaļu vietējā tirgū

Lai Latvijā attīstītos lopkopība, valstij nepieciešami skaidri mērķi un stratēģija, vērtē Kolumbu saimniece. Viņas ieskatā nozari degradē jauno dzīvnieku eksporta plašais apmērs, «līdz ar to Latvijā nenotiek šo lopu nobarošana. Latvijas lopkopji savus teliņus atdod prom, bet pēc tam lielos apmērus ievedam gaļu no Polijas un citām valstīm.» Būtu jāiesaistās valstij ar finanšu instrumentu palīdzību, lai saimnieki sāktu domāt par nobarošanu, rosina Dace. Citas valstis Eiropā jau desmitgadēm ilgi subsidē lopu nobarošanu, līdz ar to nodrošina to, kā iztrūkst Latvijā – lai vietējā tirgū būtu vietējā gaļa, kamēr situācija mūsu zemē ilgstoši ir pretēja. Arī tepat Lietuvā nav izsoļu namu un daudz aktīvāk notiek lopu nobarošana, stāsta Dace.

Pašaudzēto nogatavinātu gaļu Lāses AM realizē tiešajā pārdošanā, restorānos. Kuldīgā ir savs gaļas veikaliņš. Pieprasījums pēc liellopu gaļas aug lēni, bet stabili, vērtē Dace. Lielveikalu ķēdēs Kolumbos audzētas gaļas vēl nav. Lai spētu nodrošināt arī šāda veida pieprasījumu, saimniecība mērķtiecīgi aug un attīstās. Ar īpašu rūpību jāpievēršas nobarošanai, lai veidotos gaļas kvalitāte un tostarp intramuskulārie tauki, kā ganībās augušiem lopiem ir ļoti maz. Vienkārši no zāles labu steiku nedabūsi, uzsver Dace. «Lai izaudzētu gaļu restorāna kvalitātē – tas prasa zināšanas par nobarošanu, jāpārzina šķirņu īpatnības un nav jāvairās no ieguldījumiem. Arī es mācos pareizi nobarot, lai iegūtu pieredzi. Tostarp kukurūzu esam iesējuši tāpēc, ka ejam uz šo mērķi – augstas kvalitātes gaļas iegūšanu».

Lielā mērā lopkopības attīstības gaitu gan Latvijā, gan globāli ietekmēs klimata izmaiņu faktors, ņemot vērā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas. Tomēr Dace to ar bioloģisko lauksaimniecību nesaista. «Cenšos saimniekot pēc iespējas videi draudzīgāk. Tāpēc veicam ieguldījumus dažādos risinājumos, piemēram, mēslu savākšanai.» No lopiem iegūtais «zelts», kā mēslus nodēvē Dace, no krātuvēm bez zudumiem nonāk uz laukiem. Tā saimniecības resursi ir nemitīgā apritē, veidojot noslēgtu ciklu. Piemēram, jau agri pavasarī šķidrie kūtsmēsli tiek izsmidzināti uz zālājiem, kas nodrošina agru pirmo pļāvumu.

Četros naktī uz velosipēda

Dace ir studējusi gan lauksaimniecību Jelgavā, gan vides zinātnes Liepājā. Pirmā profesionālā pieredze lauksaimniecībā gūta dāņu konvencionālajā cūku fermā. Dažreiz gadījies, ka atbrauc citi lauksaimnieki un neuzticas – šķiet, ka jaunā saimniece neko daudz nezina. Taču viņa ātri pārliecina par pretējo. Apliecinājums saimniecības pareizajai virzībai ir 2017. gadā iegūtais nozares apbalvojums Sējējs. 

Interesanti, ka Daces ome kolhoza fermā bijusi labākā slaucēja. Dace bērnībā uz velosipēda bagāžnieka sēdināta jau četros naktī, kad kopā ar omi devusies slaukt govis un barot teliņus. Redzot smago lopkopja darbu, galvā bija iesēdusies doma, ka viņa nekad nestrādās šajā jomā. «Nevarēju pat iedomāties, ka man būs 200 govju mammas, tomēr tas ir noticis!» pasmaida Dace.

Materiālu sagatavoja biedrība "Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija"