Kad bioloģiskās pārtikas iegādes iespējas galvaspilsētā ir apgūtas, jau radušies iecienīti bioloģiskie produkti un ir arī skaidrs tas, kuri produkti ģimenes ledusskapī paliks nebioloģiski, kopā ar Priekuļu ģimeni devāmies uz zemnieku saimniecību “Vizbuļi”. Jo vajag taču izpētīt, kā aug pārtika, par kuru esam tik daudz runājuši, bet līdz šim satikuši tikai veikala plauktā.

Zemnieku saimniecība “Vizbuļi” ir viena no populārākajām bioloģisko dārzeņu piegādātājām galvaspilsētas ēdājiem – produkti tiek vesti gan uz ekoveikaliem, gan Tiešās pirkšanas pulciņiem, gan restorāniem. “Vizbuļu” stāsts sākās 2004. gadā, kad Laima Hercberga un viņas vīrs sāka saimniekot vīra vecāku laukos, un par to, vai saimniekot bioloģiski, nebija pat divu domu – protams, tikai tā! 2006. gadā, kad saimniecībā jau bija izauguši pirmie ķirbji, Laima ar tiem un arī saimniecībā sašķītām nātru buntēm devās uz zaļo tirdziņu Berga bazārā. Ķirbji pazuda zibens ātrumā, un Laimas piedāvājums iepatikās ne tikai ierindas ēdājiem, bet arī Mārtiņam Rītiņam. Tagad “Vizbuļos” audzē dārzeņus 4 hektāros, apmēram 20 dažādus veidus, sākot no kartupeļiem līdz lapu kāpostiem. Laimai arī ir piecas siltumnīcas, kurās gatavojas dažādu šķirņu tomāti, baklažāni, gurķi. Saimniecībā ir arī gaļas lopi, kuri tiek turēti tāpēc, lai nodrošinātu organisko mēslojumu.

Laima mūs sagaida darba dienas vidū, un pēc iepazīšanās dodamies kopīgā apgaitā pa laukiem. Pirmais, ar ko satiekamies, ir jautrā un draudzīgā suņu meitene Bella, bet pirmais, kas iekrīt acīs – liela, skaista un pavisam svaiga siltumnīca. Tas ir Laimas jaunākais projekts, kurā nupat tikai iestādīti tomāti. Pēc dārzeņiem pieprasījums ir liels, tāpēc jāpaplašinās un jāattīstās.

Brokoļu stādi vēl diezgan sīki – raža būšot jūljā, augustā, bet cekulkodes, kuras mīl visus kāpostveidīgos, jau sākušas tos apciemot. Kā saka Laima – bioloģiskie lauksaimnieki kukaiņus necenšanas nogalināt, bet atbaidīt, attālināt, un to var paveikt arī ar pavisam vienkāršām, mehāniskām metodēm. Piemēram, rušināšana – cekulkodēm nepatīk, ja izkustina viņu dzīves telpu un uz kādu brīdi tās rimstās. “Mēs arī miglojam,” saka Laima, un turpina – “ar sērkaļķa novārījumu”. Tas ir maisījums, kurš gatavošanas procesā var būt eksplozīvs, tāpēc jātaisa rūpīgi, bet labās ziņas – to var sagatavot arī vairākiem gadiem uz priekšu. Maisījums nevis cīnās ar kaitēkļiem, bet stiprina augu, jo lielam, skaistam, spēcīgam brokolim knišļi kaitēs mazāk kā savārgušam stādiņam – nīkulim. Tas arī ir viens no bioloģiskās lauksaimniecības principiem – audzēt videi pielāgotas, dabīgi izturīgas šķirnes.

Pie glīti izravētajiem brokoļiem aizrunājamies līdz sēklām – vai arī tās nāk no pašu saimniecības. Ja sēklas paši var noņemt, tad drīkst izmantot savā saimniecībā audzētās. No bioloģiskā kaimiņa ņemt -- to gan ne, jo tad jābūt reģistrētam sēklu audzētājam. Sēklu audzēšana un noņemšana ir smalka lieta, kura īpaši jāmācās, tāpēc piņķerīgāk iegūstamās sēklas pērk no bioloģiski sertificētiem audzētājiem Latvijā un arī ārzemēs. Bioloģiskie ar īpašu atļauju drīkst izmantot arī konvencionālās sēklas, ja tās nav kodinātas.

Laimas īpašajā eksperimentālajā lauciņā aug salāti pamīšus ar citronmētrām un piparmētrām, paprika un tomāti, kuri apklāti ar salmiem. Salmi ap tomātiem saglabā mitrumu, arī neļauj augt nezālēm. “Nedaudz permakultūras,” saka Laima, atsaukdamās uz vēl vienu lauksaimniecības metodi, kas saistās ar bioloģisko saimniekošanu.

Pirmajā laukā dārzeņi stādīti joslās – pāris vagas viena veida, tad nākamais, tad tālāk nonākam pie samērā plaša sīpolu lauka. Kristaps interesējas, kāpēc tieši sīpoli tik daudz, vai tie ir rentablāki? Laima skaidro, ka ar sīpoliem ir vieglāk nekā, piemēram, ar kartupeļiem, un ir arī pieprasījums. Taču arī sīpoliem ir savas mušas – sīpolmušas. Turpat līdzās ir burkānu lauks – un tas nav nejauši, jo sīpolmušas nesadzīvo ar burkānmušām, tāpēc abas kultūras ik pa gadam mainās ar laukiem, lai kaitēkļus noturētu pa gabalu.

Aplūkojam ķiplokus, vismaz trīs tagad tik populārā lapu kāposta veidus, pupiņu un zirnīšu augšanu, bet pie kartupeļiem rodas klasiskais jautājums – kā ar kolorādo vabolēm? Izrādās, lai vaboļu kaitējumu mazinātu, tās nemaz nav jānobeidz, bet pietiek tās nokratīt. Kamēr vabole uztraušas atpakaļ augā, paiet pāris dienas. Laimas saimniecībā dara tā – ņem striķi, katrs nostājas savā lauka malā un velk to pāri kartupeļu stādiem. Arī lietus palīdz noskalot vaboles. Un kā jau Laima teica pašā sākumā – svarīgi, lai augs ir stiprs, tad vaboles viņam mazāk kaitēs.

Savukārt nezāles bioloģiskie nesauc par ne-zālēm, bet par blakusaugiem, jo dabā katram augam ir sava vieta un uzdevums. Dārzeņi, protams, ir jāravē, un tas ir lielākais šķērslis lielāku apjomu izaudzēšanai – jo nav ravētāju. Spriežot par nezālēm nonākam pie gabala, kurā aug eļļasrutks – tas tiek audzēts nevis, lai pabarotu cilvēkus, bet, lai pabarotu augsni kā zaļmēslojums, kā arī tas nedaudz darbojas kā augsnes dezinficētājs. Turpat netālu arī cits lauks, kurā aug āboliņš – tas ar saknēm piesaista augsnei slāpekli un pabaro to, lai nākamā kultūra varētu augt auglīgā augsnē.

Nākamais lauks pirmajā acu uzmetienā izskatās pēc vienkārši aizauguša zemes gabala, taču Laima saka – ejiet meklēt zemenes! Kā izrādās, šeit viņa audzē zemenes, izmantojot nezāles kā aizsardzību – tās palīdz augsnei saglabāt mitrumu, nelaiž klāt kārumniekus putnus, ogas arī izaug tīrākas, jo mazāk saskarās ar zemi. Paverot zāles pudurīšus, dabūjam ogas – saldas, sulīgas. Blakus laukā zemenes aug ar salmiem izklātās vagās, un no tām šorīt ogas aizceļojušas uz Rīgu. “Vizbuļos” zemeņu laikā arī tiek gaidīti ogu lasītāji uz pašlasīšanu. 

Aplūkojam Laimas perfekti sazīmēto ķirbju lauku, kurā aug sviesta ķirbji un spageti ķirbji. Tā mūsu gājiens pa laukiem noslēdzas tur, kur sākās Laimas bioloģiskais ceļš – pie ķirbjiem. Turpat blakus ir kaimiņa rapšu lauks, un, loģiski rodas jautājums – kas notiek tad, kad kaimiņš miglo? Vai tas neskar Laimas bioloģiskos laukus? Laima ir ierīkojusi buferjoslu (uz savas zemes rēķina), kā arī sarunājusi ar kaimiņu, ka, tuvojoties viņas laukam, tas laidīs miglotāju zemāk, lai mazāka iespēja, ka kaut kas varētu nokļūt tur, kur nevajag. 

Dodamies uz mājas pusi. Pie siltumnīcas atvērtajām durvīm stāv bišu strops – kā izrādās, ne jau nejauši. Bites tur strādā – apputekšņo baklažānus. Aiz siltumnīcām – nojume gotiņām, kuras kopā ar pavisam maziņiem teliņiem mierīgi ganās zaļā zālē. Govis bioloģiskajā saimniecībā barojas tikai ar dabīgu, bioloģisku barību – zāli ganībās, pašu laukos ievāktu zaļbarību ziemā, arī papildu piedevas govju ēdienkartē – graudi vai mikroelementi ir tikai bioloģiski sertificētas. Laima gan uzsver, ka viņu mājlopi miltus un graudus nedabū – tikai zāle un mikroelementi. Tad saimniece rāda komposta bedri, kurā organiskais mēslojums tiek nogatavināts un fermentējas, pirms nonāks uz lauka.  - Sūdu smaku jūtat? - Laima tieši pavaicā. Ne īpaši, atzīst ekskursanti. Tas tāpēc, ka bioloģiskās govis ēd tīru, bioloģisku pārtiku, un līdz ar to arī mēsli smird mazāk. 

Uz atvadām piesēžam dārzā, ēdam zemenes, un vēl iztaujājam Laimu par to, ko ēd paši bioloģiskie zemnieki, ja viss nav pieejams pašu saimniecībā. Arī bioloģiskie savām vajadzībām pērk pārtiku viens no otra, un atzīst, ka šis un tas tomēr pietrūkst, piemēram, gaļa.