«Cilvēki pieliek milzīgas pūles, lai atrastu labu mūrnieku vai zobārstu, bet viņiem ir pilnīgi vienalga, kas ir audzējis viņu pārtiku!» Par to brīnās Stašinsku ģimene, kas Tērvetes pusē audzē gaļas liellopus un aitas.

Gaļsaimniecības uzņēmums «Elite plus»  Zemgales konvencionālo saimniecību vidū izceļas kā zaļa sala, kuras saimnieki ir vieni no retajiem, kas reģiona izteikti intensīvās lauksaimniecības sejā ievelk bioloģiskus vaibstus. «Mūsuprāt, bioloģiskas saimniekošanas mērķis nav saražot pēc iespējas vairāk. Tāpēc bioloģiskās saimniecības nevar pilnvērtīgi strādāt, ja tās kļūst pārlieku lielas. Strādājot saskaņā ar dabu, ekstensīvi, nevis intensīvi, iegūtā produkcija ir daudz vērtīgāka, tā ir tīra,» saka Ilona Stašinska. Ģimene sevi sauc par zāles fermeriem, jo zāle «ir kā tilts starp dabas enerģiju un dzīvnieku, ko mēs apēdam. Tādējādi tā ir viena no īsākajām barības ķēdēm». 

Dzīvnieku sadarbība ganībās  

Uzņēmums attīstījies no kādreizējās transporta pakalpojumu firmas, par kuru tagad liecina tikai nosaukums. Kad 2007. gadā Stašinski iegādājās nomaļo lauku īpašumu «Ābelītes» – kā atpūtas vietu ģimenei, neviens no ģimenes locekļiem vēl nenojauta, kā šis pirkums mainīs viņu dzīvi. Gadu no gada tik vien kā pļaut iegādāto zemi nešķita racionāli, tāpēc tika iegādātas pirmās divas Galovejas šķirnes govis. «Ar domu, lai mums būtu dabiskie zāles pļāvēji,» atceras Ilona. Tas bija pirmais solis no daudziem, kas Stašiksnu ģimeni aizveda līdz savai saimniecībai. «Mums uzreiz bija skaidrs – ja saimniekosim, tad tikai bioloģiski, citu ceļu pat neapsvērām, jo paši lielākoties lietojam tikai bioloģisku pārtiku un arī citiem negribam piedāvāt neko mazāk vērtīgu,» Ilona stāsta.

12 gadu laikā saimniecība izaugusi no 20 līdz 200 hektāriem zemes, ko apsaimniekot. Plašajās pļavās ganās nedaudz vairāk kā simt liellopu un aptuveni tikpat daudz aitu – šāds līdzsvars tiek uzturēts ar nolūku. «Tas ir pareizi no ganīšanas viedokļa – vispirms ganībās dodas govis, lai ganību zāli pārvēstu gaļā un mēslotu pļavas. Pēc dažām dienām liellopu vietā ierodas aitas. Liellopi noēd tikai trešo daļu augu un nomīda zemi, savukārt aitas tiek galā ar atlikušo zāli un, aerējot ar saviem asajiem nadziņiem, atkal dod iespēju zemei elpot un zālei augt veselīgākai. Ideāli, ja ir iespēja pēc aitām palaist ganībās putnus,» klāsta Ilona. Putni ka sanitāri seko zālēdājiem, apēdot visus kaitēkļus, tostarp attīrot zemi no dzīvnieku parazītiem.

Lai papildus ielabotu ganības, rudens pusē tajās tiek izklāta saimniecībā izaudzētā un nopļautā lucerna. Tas tiek darīts trūcīgākajos ganību apgabalos, un šāds it kā vienkāršs paņēmiens patiešām dod labus rezultātus, konstatējuši saimnieki. Pat tad, ja lopi noēd daļu atvesto zaļumu, augsnes auglību veicinošais efekts saglabājas. Tādā veidā var atjaunot augsni faktiski bez ieguldījumiem. Tērvetes pusē aizvadītā vasara bija izteikti sausa, tāpēc zālei nepieciešams stimuls, lai nākamgad to atkal varētu pārvērst ar veselīgajām taukskābēm bagātā gaļā. Ar to īpaši raksturīgi tieši Galovejas šķirnes liellopi, kurus gaļas augstvērtīguma dēļ varētu dēvēt arī par  «lašiem» kažokos.

Vieni no lēnāk augošajiem

Ganībās redzami dažādu krāsu liellopi – melni, balti un reti sastopamie sarkanie. «Elite plus» ir tīršķirnes saimniecība un nodarbojas ne tikai ar gaļu, bet arī ar vaislas materiāla pārdošanu.

Dzīvnieki ganībās ir mierīgi, bet klāt nenāk, jo saimniece uzskata – no cilvēka lopiem nav jābaidās, bet tomēr jāievēro dabas likumi diktēta distance. Dzīvniekiem ir pieejama kūts, bet viņi to biežāk izmanto vasarā, lai patvertos no karstuma, nevis ziemas salā. Arī spelgonī viņi labprāt uzturas laukā, jo šīs šķirnes dzīvniekus sargā pagarais un biezais apmatojums, un brīvā dabā dzimst arī jaunā paaudze. Process notiek pats no sevis, bet cilvēkam jābūt klāt – kaut vai tādēļ, lai jaundzimušajam ganāmpulka biedriem ausīs ievietotu krotālijas – tikai dienu vecs teļš spēj skriet ātrāk par cilvēku, tādu rokās dabūt ir grūti.

Dzīvnieki varbūt spēj ātri skriet, taču kopumā šīs šķirnes liellopi ir vieni no lēnaudzīgākajiem. Šai īpašībai līdzi nāk gaļas kvalitāte – gaļai ir smalkāka šķiedra. Kamēr apstaigājam ganības, dzīvnieki rāmi un bez spriedzes noraugās notiekošajā, lielāku interesi izrāda jaunākā paaudze. Mierīgums ir vēl viena no Skotijā radītās šķirnes labajām īpašībām, paskaidro Ilona.

«Esam par bioloģisko līdz galam, līdz ar to gaļu realizējam īsā pārtikas ķēdē, nogādājot pa tiešo patērētājam. Tā ir daļa no mūsu pārliecības. Pašlaik pusi no mūsu produkcijas dodam tiešajam patērētājam, pusi – izsoļu namam, kam tirgojam tikai pieaugušus lopus, nevis teliņus. Esam daudz par to lasījuši – vispareizāk uzturā lietot nobrieduša liellopa gaļu, ēst teliņu gaļu nav pareizi,» uzskata Ilona. Uzņēmums sadarbojas ar SIA «Cēsu miesnieks» kautuvi un sadales cehu.

Šķirne un audzināšana

Ilonai kā rīdziniecei agrāk doma par dzīvošanu laukos šķitusi neiespējama, bet ar laiku viņa ir lieliski iejutusies lauku sētas saimnieces ampluā. Uzreiz redzams, ka viņa labi jūt dzīvniekus un dzīvnieki – saimnieci.

Dzīvojamās mājas pagalmā zem ābelēm rudens ražu izbauda zosis, steidzīgi un ar lielu rūpību sakapādamas katru nokritušo ābolu. Attālāk redzams paprāvs tā saucamais vistu traktors. Tas, visu vasaru kopā ar broileru pulciņu pa pļavām pārvietots ganību atjaunošanas nolūka, nu ir gatavs «skaitīt cāļus». Jūtams pieprasījums pēc bioloģiskajām pīļu olām, tāpēc «Elite plus» plāno paplašināt savu krāšņo pīļu pulciņu, kas pēkšķēdamas gozējas pa tām dāsni atvēlēto sulīgi zaļo zāli.

Netālu ganās Vācijas Merino vietējās aitu šķirnes izskatīgo aitu ganāmpulks, kura vidū ir tikai viens atšķirīgs dzīvnieks ar melnu kažoku. «Šķirne un audzināšana,» Ilona paskaidro, kāpēc ganāmpulks ir tik mierpilns un tik labi pašorganizējas. Vācijas merīnaitu gaļa ir īpaši augstvērtīga, turklāt bez raksturīgās aitas tauku piegaršas, slavē Ilona. Tā kā Latvijā ir problēmas ar jēru sadali, pašlaik jēru ganāmpulka galvenā funkcija ir uzlabot ganības, nevis gaļas ieguve, atzīst Ilona. Aitu vilna šeit tiek likta lietā ar izdomu – ar to nosiltinātas kūts sienas, nākamgad Ilona vilnu plāno izmantot dārzeņu audzēšanā salmu vietā. Salmos paticis dzīvoties pelēm, savukārt lanolīns, ko satur nemazgāta vilna, varētu grauzējus atturēt, spriež Ilona. 

Vēl «Elite plus» laukos ganās neparastās Anglonūbijas kazas, kam esot visgaršīgākais piens. Fotografēšanas brīdī kazu pulciņu lauku sētā pārstāv tikai jaunais un izskatīgais āzis Dukāts, kurš ir nošķirts no ganāmpulka, bet dāmas tikām mežā «trimmerē» krūmus. «Latvijā daudziem ir aizspriedumi pret kazas gaļas ēšanu, bet mēs to tā neuztveram – kā nekā esam gaļas audzētāji,» Ilona norāda. Līdz ar cūku mēra izplatību saimniecība pārtraukusi cūku turēšanu. «Ja dzīvniekam nav iespējas būt zaļā zālē, tad tas vairs nav mūsu produkts.»

Ceļa divas puses

Pamatā saimniecībā strādā ģimene, arī bērni ir aizrautīgi palīgi – pat jēru dzemdībās, tādēļ ir tikai viens algots darbinieks no malas. Ar katru gadu ģimene laukos pavada arvien vairāk laika. Piemēram, šogad paši saviem spēkiem spējuši tikt galā ar jēru dzimšanas piedzīvojumu.

Šeit dzīvnieki barojas bez kviešiem – tā kā kviešus uzturā nelieto saimnieki, arī dzīvniekiem tie piedāvāti netiek. Arī jēri aug bez graudiem – tiem uz kārā zoba tiek proteīna bagātais āboliņš un lucerna. «Pabērt graudus ir vieglākais ceļš, bet ne vienīgais,» uzskata Ilona. Kviešus šeit nedabū pat vistas, toties tām tiek piedāvāti mieži. Mūsdienu lielgraudu kviešu šķirnes nav paredzētas veselīgam uzturam ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem – šajā saimniecībā tas ir nerakstīts likums. Izņēmums ir senie plēkšņu kvieši.

«Mums ir ārkārtīgi paveicies – līdz ar to, ka šīs zemes padomju laikā palika nemeliorētas, tajās nekad nav miglots. Šeit zeme ir labi atpūtusies un bioloģiska pēc būtības,» stāsta Ilona, norādot uz grants ceļu, kuram vienā pusē vīd vienveidīgie konvencionālie lauki, bet otrā skatam paveras zaļas ganības, koku puduri un mežu loki. «Šī vieta ir kā oāze, ļoti neraksturīga Zemgalei,» atzīst Ilona. «Tāpēc es priecājos, ka šo zemi apsaimniekojam bioloģiski.»

Materiālu sagatavoja biedrība "Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija"