Bioloģiskā zemnieku saimniecība Mazburkas atrodas skaistā vietā Engures novada Smārdes pagastā. Pašā Tukuma pievārtē Niedru ģimenei piederošajā nogāzē ar reibinošu panorāmu ierīkots vīna dārzs – ar saviem vairāk nekā četriem hektāriem tas ir viens no lielākajiem Latvijā. Iebraucot saimniecībā, pirmās atklājas nevis nebeidzamās vīnogu stādījumu rindas, bet aitu ganāmpulks, kas aplokā dīki stumda purnus pa zāli.

Ceļu uz šo neparasto saimniecību, kuras pamatnodarbošanās ir divas šķietami nesaistītas jomas – jēru un vīnogu audzēšana – ar katru gadu mēro arvien vairāk tūristu. Ne tikai baudīt dabas dāvāto krāšņumu, bet arī degustēt vīnu viesu uzņemšanai nesen uzceltajā plašajā koka paviljonā. Saimniecība ar katru gadu tiek sakopta arvien vairāk – kad realizēts viens mērķis, Niedru ģimene azartiski ķeras pie nākamā. Vīnogu dārzu galvenokārt pārrauga Gunta Niedra, kuras profesija ir dziedāšanas skolotāja. Gandrīz 15 gadus viņa vada vīnogu «kopkori», kura 60 šķirņu repertuārā izceļas vietējās selekcijas korifeja Paula Sukatnieka monumentālie «saldie skaņdarbi» – ziemeļu vīnogu šķirnes Zilga, Guna, Supaga un citas. Veidojot dārzu, bijusi pavisam maza izpratne par šķirnēm, tāpēc, dārzam sākot ražot, dažādās garšas nāca kā pārsteigums. Guntas dārzs apgāž vairākus mītus. Piemēram, par to, ka Latvijā nevar izaudzēt garšas ziņā līdzvērtīgas vīnogas tām, kuras importētas no siltāka klimata zemēm. Arī par to, ka labu vīnogu ražu nevar iegūt bez augu apstrādes ar ķīmiskām vielām, lai izsargātos no slimībām.

Pavasaris ar ugunsdzēsējiem

Mazburku vīna darītava attīstās pamazām, gadu no gada. Saimniece atzīst, ka izbauda nesteidzīgo izaugsmes procesu, ļaujoties plūdumam, nevis skrienot ar pieri sienā. Iepriekš šeit drīkstēja ražot vīnu līdz tonnai gadā, tagad Gunta spērusi nākamo soli un tikusi pie atļaujas vīna darīšanai līdz 15 tonnām.

Zināms, ka vīna darīšanā vīnogām Latvijā pagaidām atvēlēta niecīga loma, jo tradicionāli vairāk gatavojam un lietojam augļu un ogu vīnus. «Darbs katru gadu pats parāda, kā strādāt tālāk,» saka Gunta. Šogad viņa sagaida labu ražu no gleznainā nogāzē ierīkotā vīna dārza. Tādos pavasaros kā šis, kādi, par laimi, gadās reti, uz spēles tiek likts daudz. Ja laikapstākļi vīnogu ražai ir nelabvēlīgi, vesels gads pūļu ir pagalam! «Tās pat nebija salnas, tas bija mīnus sešu grādu sals. Mēs šo periodu maija sākumā staigājām kā zombiji – pa nakti kurinājām, bet pa dienu gulējām. Bija atbraukuši pat ugunsdzēsēji – krāvām milzīgus ugunskurus, un kaimiņi domāja, ka šeit kaut kas aizdedzies,» atceras Gunta. Pateicoties ugunskuriem, lielāko daļu ražas izdevās izglābt. Ugunskuros tika dedzināts vecais siens, zari, skaidas. Dūmu vāli krājās gleznainajā ielejā, ļaujot pasargāt plašos stādījumus. Rezultātā Gunta varēs turpināt ļauties savam hobijam – eksperimentēt ar vīna garšām, krāsām, smaržām un citām niansēm. Pamatā Mazburku vīna noietu nodrošina tūristi, kas paši atbrauc uz saimniecību. Uz tirgiem Niedru ģimene nedodas, rēķinot laiku un izmaksas. «Kad pieprasījums gāzīs riņķī tā, ka kājas būs gaisā, tad skriesim uz tirgu. Kamēr neesam tik lieli vīna ražotāji, mums ērtāk ir strādāt mājās,» Gunta skaidro. Mazburkās top tikai sausie vīni – Gunta jau sākumā nolēmusi, ka turēsies pie tiem. Viņa vīna darīšanas mākslu apguvusi pašmācības ceļā: «Ja nesanāk, izlej ārā un kasi galvu, lai saprastu, kas izdarīts nepareizi. Vīna tapšanas būtība varbūt ir pietiekami izprasta, taču ir tik daudz faktoru, kas to ietekmē, sākot no tā, kurā brīdī novāc vīnogas.»

Ražas laikā, pamatā augusta beigās un septembrī, vīnogas tiek vāktas gan svaigas, gan atlasītas sulas spiešanai un visbeidzot – arī vīna darīšanai. Latvijas tirgū ir ļoti mazs pašmāju vīnogu piedāvājums, nemaz nerunājot par bioloģiski sertificētām. Ražas laikā Mazburkas laipni uzņem arī ogu pašlasītājus. Gunta vīna dārzā izvieto lentītes, lai atzīmētu, kādiem mērķiem ogas no katra auga realizējamas. «Tas nav vienas nedēļas jautājums, bet gan garš ražas cikls, kad lēnu garu izbaudām šo procesu,» atzīst Gunta. Svaigās vīnogas no Mazburkām iespējams iegādāties, piemēram, Svaigi.lv.

Aitu vilnas sniegs

«Strādāt bioloģiski man ir ļoti ērti!» Gunta stāsta, ka šajos gados, kopš strādā bioloģiski gan vīnkopībā, gan aitkopībā, ar bioloģiskās lauksaimniecības nosacījumiem ir tā apradusi, ka par citām darba metodēm ikdienā pat neaizdomājas. «Arī pirms sertificēšanās visu darījām līdzīgi kā tagad. Tāpēc mums kolēģi teica – hallo, sertificējietes taču beidzot! Un mēs to izdarījām.»

Līdz ar to šeit prasīgās vīnogas tiek mēslotas tikai ar dabiskiem līdzekļiem, tāpat ne profilaktiski, ne citiem mērķiem stādījumi netiek migloti ar ķīmiskiem līdzekļiem. Tikmēr konvencionālajos dārzos, tāpat kā daudzos mazdārziņos, vīnogu audzēšana ir nesaraujama ar profilaktisku apstrādi ar fungicīdiem.

Tāpat Mazburku aitas un jērus drīkst barot tikai ar barību, kas nākusi no sertificētām saimniecībām. Vēl ir ierobežojumi par dzīvnieku ārstēšanu, un par to šajā saimniecībā arī ir sava attieksme. Gunta skaidro: «Mana saimniecība darbojas pēc senlaiku principiem – izdzīvo stiprākie. Varbūt tas izklausās nežēlīgi, bet tā tam ir jābūt, ka aitas pašas spēj tikt galā. Kurš kalnos skrien skatīties, kā aitai piedzimis jēriņš. Ja kāda aita netiek galā, tad tiek brāķēta. Pie šādas attieksme nevar nonākt uzreiz, bet ar laiku rodas izpratne, ka tā ir pareizi. Par laimi, manas aitas faktiski neslimo.»  Aitas vīna dārza malā vairāk pilda dekoratīvu funkciju, iepriecinot tūristus, kamēr pārējais ganāmpulks, kurā ir vairāk nekā simt mammu, atrodas saimniecības zemēs citviet.

Mazburkas jērus realizē gaļā savam klientu lokam, kurš saimniecības gadu gaitā izveidojies visai plašs, tam palīdz arī izaugsme tūrisma jomā – kad ierodas tūristu grupas, lai degustētu vīnu, vienmēr kādam interesē arī jēra gaļa. Līdz ar to abām nozarēm ir vairāk kopsaucēju, nekā sākumā varētu šķist.

Kad vīna dārzā raža gatavojas, ar šķērēm vai krūmgriezi jāatbrīvojas no lapām un sānzariem, kas noēno cukura uzkrājējas ogas. Visas nogrieztās lapas un dzinumus kāru muti apēd aitas. Savukārt aitu mēsli atgriežas vīna dārzā kā vērtīgs mēslojums. Taču ar to aitu nozīme vīnogu audzēšanā nebeidzas. Cērpot aitas, iegūst vērtīgo tīro vilnu no muguras, bet «biksīšu» vilna ir netīra, to pārdot nevar. Gunta apmeklējusi kursus, kuros kāds profesors mudinājis netīro vilnu iestrādāt zemē, tādējādi nodrošinot augsnes bagātināšanu ar skābekli. Kopš tā laika Mazburkās netīro vilnu iefrēzē zemē, un stādiem pa vilnas pavedieniem tiek pievadīts skābeklis. «Rudenī viesi dažkārt brīnās, ka mums vīnogu dārzā jau sniegs. Nē, tā ir vilna!»

Rotaļāties ar vīnogām

Lai būtu līdzsvarā, Gunta cenšas sabalansēt tūrisma attīstību ar ikdienas darbiem saimniecībā. Mazburkas darbojas lauku tūrisma asociācijā Lauku ceļotājs, saimniecību popularizē arī Tukuma tūrisma informācijas centrs. «Kad esmu padarījusi visus darbus, varu sapucēties un padauzīties ar tūristiem,» atzīst Gunta, kura Latvijas Universitātē apguvusi tūrisma vadību. Saimniecība funkcionē faktiski tikai ar ģimenes darbaspēku. Gunta stāsta, ka tas daudzos izsauc izbrīnu. «Taču vīnogas nav zemenes vai loku dobe, kas jāravē. Vīnogu apdobes notrimmerējam un izfrēzējam rindstarpas – tas arī viss. Vīna dārzā dienām nav jāsēž,» saka Gunta. Šogad Mazburkas piedalās Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrības projektā Latvijas vīna tūre, kopā ar 11 citām vīna darītavām aicinot viesos pašmāju vīna interesentus.

Vīnogu audzēšana un vīna darīšana no vīnogām, nevis augļiem un citām ogām Latvijā attīstās pozitīvi, vērtē Gunta. «Lai gan ne tuvu neesam nekāda vīna zeme, pionieri šajā jomā esam visi,» atzīst Gunta. «Man šķiet, ka daudziem ir tāpat kā man – kā iekāp vīnogu pasaulē, tā, kā es saku, širmis ciet. Un katrs Latvijas vīndaris ir ar savu odziņu. Rotaļāties ar vīnogām var bezgalīgi. Šķirnes ir tik savdabīgas un dažādās augsnēs tās uzvedas pilnīgi atšķirīgi. Piemēram, Zilgai no mūsu dārza lejas gala un augšas gala augsnes dēļ atšķiras gan ogas, gan lapas.» 

«Ar vīnogām ir jārunā, manuprāt, viņas reaģē,» novērojusi Gunta. Pirmie vīnogu stādi Mazburku nogāzē saknes ielaida 2005. gadā. Ar Eiropas Savienības finansējumu tapa pirmie stādījumi, bet četri hektāri pamazām apgūti bez nodoma veidot lielāko vīna dārzu valstī. Sākot sakopt vīra vecvecāku īpašumus un sperot pirmos soļus lauksaimniecībā, bija nepieciešama izglītība, tāpēc Gunta izmācījās Kandavas lauksaimniecības tehnikumā – mehanizatoros.

Mazburkas ir sena mājvieta, savulaik tās bija kalpu mājas līdzās saimnieku Burku mājām. Gunta dalās ar leģendu no māju vēstures – kad pirms vairākiem gadiem Mazburkās viesojusies Burku saimnieka radiniece, viņa pastāstījusi, ka viņas priekštecis sapņojis kādreiz nogāzē izveidot vīna dārzu. Vecā saimnieka sen vairs nav, bet vīna dārzs ir tapis. «Varbūt kāds sēž uz mākoņa maliņas un mums palīdz,» pasmaida Gunta.

Materiālu sagatavoja biedrība "Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija"